| Turpinājumā par rudeni: Mans draugs Rudens. |
[31. Aug 2007|10:50] |
| [ | Sajuutas: |
| | sweet | ] |
| [ | Skaņu Operators: |
| | none | ] |
Rudenim piemīt īpaša atmiņu smarža, tas raisa domas un liek prātam meditēt pagātnes ēnu dejā. Es izgāju pastaigāties ar Rudeni, viņš man stāstīja kā pagājis gads, jā, jā, bija pagājis vesels gads, kopš mūsu pēdējās tikšanās. Arī es viņam stāstīju cik ziemā bija balts un kā pavasara ūdeņi aiznesa pērnās viņa krāsotās lapas uz jūru, cik vasarā karsts un cik ziedu uzziedēja jūlijā. Un tad nu Rudens man stāstīja par asterēm, mārtiņrozēm un antonovkas āboliem, un jā viņš jautāja vai man nav sarkanās krāsas. Sarkanā ir viņa vismīļākā krāsa, bet diemžēl viņam tās ir tik maz, ka pietiekot tikai kļavu lapām un vel dažiem kokiem. Tā nu mēs runājām līdz vēlam vakaram, līdz sveču gaismām, jo Rudens vakari ir pelēkas krēslas pilni. Un jā trešdienās viņš spēlē skvošu, bet piektdienas vakaros iet uz savu iemīļoto krogu izdzert trīs pintes alus. Tāds nu ir mans draugs Rudens.
Es izkāru pa logu pērnās lapas,
Es izkāru, lai Rudens zin ceļu pie manis.
Zvans pie durvīm, atveru - ienāc!
Kļavu lapu mētelī un sūnu zābakos.
Viņš izņem no kabatas baravikas,
Še! Uzcep un būs mums našķi.
Viņš izņem no kabatas rudens drēgnumu,
Un izmet aiz durvīm, lai iekšā ir silts.
Mēs sēžam un tērzējam par šo un to,
Mēs dzeram aveņu tēju ar pienu.
Aiz loga lietus no pelēkām debesīm,
Atkal pie sevis sauc Rudeni prom.
Tāds ir mans Rudens, lietainais laiks,
Kamīnā pagales sprakšķoši deg.
Aiz loga lietus no pelēkām debesīm,
Aiziet pa ceļu bārstot krāsotas lapas,
Rudens - mans draugs. |
|
|