| Atrodiet laiku apstāties un priecāties par skaisto |
[10. Feb 2012|19:12] |
Iet uz galu pirmā no aktīvajām pēdējām darba dienām, fonā skan 'Beck - Loser' .
Bet es jūtos kā uzvarētājs. Uzvarētājs, kas veic pēdējos maratona simts metrus raitā sprinā, ieguvis otru elpu.
Vakardiena bija milzīgā garā ceturdiena, kad es veltīju visu sev, mūzikai, ļāvu visai playlistei spēlēt visu mūziku, kas man ir sajauktā secībā, bija vienalga, kas skan, galvenais, ka ir fons, sajūta, ka neesi viens. Veltīju sevi daiļliteratūras valdzinājumam, lasīju grāmatas. Izlasīju veselas divas un iesāku vienu. Sāku lasīt ap pulkstens 1:10 naktī, līdz pabeidzu grāmatu un devos pie miega ap 3:30. Mierīgi izgulējos līdz aptuveni divpadmitiem un ķēros klāt jaunai grāmatai, fonā mūzikas ritmi un izpēles mijās dažādos stilos un mākslinieki uz manas skatuves nomainīja viens otru kā viseklektiskākajā mūzikas festivālā.
Kāpēc grāmatas man ir tik tuvas, ko es tajās rodu un kā es varu vispār tās lasīt. Tas taču ir tik ļoti garlaicīgi un nepraktiski. Lasi grāmatu veselu dienu, bet īstenībā vari noskatīties filmu divās stundās un gatavs! Ja Tu tā domā, tad es ieteiktu Tev nelasīt vairs tālāk, ko es rakstu, varbūt vispār ieteiktu Tev nelasīt Laika ceļotāja piezīmes un uz ātru roku atvērt kasjauns, mango vai kādu citu uz dzeltenas substances bāzētu portālu, kas tavās smadzenēs lēnām pa kvantam veido melno caurumu, kas alkatīgi iesūc sevī visādus dranķus.* Bet protams ne jau par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka nekāda atpūta nelīdzinās atpūtai, kad vari pavadīt laiku savā sabiedrībā kopā ar neskaitāmiem grāmatas varoņiem, piedalīties viņu piedzīvojumos, izdzīvot līdzi viņu dzīvēm.
Vakardiena bija miera diena, cik sen es nebiju tādu izbaudījis, visu laiku kaut kur jāskrien, darbs, draugi, ballītes, darbs. Šodienas pasaulē tā vien liekas, ka cilvēki nespēj apstāties uz mirkli un palūkoties uz kaut ko skaistu. Kā nesenais eksperiments ar Džošua Bellu, vienu no pasaules labākajiem vijolniekiem, kas ASV metro stacijā četrdesmit piecas minūtes spēlēja vienus no sarežģītākajiem skaņdarbiem uz vijoles, kuras vērtība ir aptuveni trīs ar pusi miljoni. Viņu gandrīz neviens nepamanīja, nebija laika, bija jāskrien savā trakajā dzīvē. Tā arī ikdienā cilvēki neapstājas savā dzīvē, lai pat veltītu laiku sev, lai paskatītos uz kaut ko skaistu. Nav laika, nav laika, nav laika. Bet kad laiks ir iztecējis, tad cilvēks saprot, ka dzīvē ir bijušas tik daudz neizdarītas, neredzētas, nebaudītas lietas, bet viņam nekad nav bijis laika, un tagad jau ir par vēlu.
Tāpēc es vienmēr cenšos noķert skaistos mirkļus, pakavēties pie tiem, pat ja es būšu iztērējis daudzas savas dzīves stundas par kaut ko priecājoties, kaut ko baudot, un nebūšu paveicis ko citu savā ātrajā dzīvē, tomēr tie mirkļi man paliks dziļi sirdī un atmiņās līdz mūža galam, atšķirībā no laicīgas skrienošās darba, sabiedrības tēla veidošanas dzīves.
Man katra izlasītā grāmata, kas ir atņēmusi daudzas stundas, ir devusi pretīm iztēles lidojumu reizēm neskaitāmu gadu vai pat vesela cilvēka mūža garumā. Es esmu spējis mirkļos izdzīvot mūžību. Es esmu ieguvējs, es iegūstu vairāk no tā nekā es iegūtu no dažiem desmitiem latu, kam vienīgā vērtība ir tā, ka bankas prezidents ir parakastījies uz tā aplicinot, ka ar šo banknoti es varu nopirkt maizi, pienu, pudeli šnabja vai vienkārši apģērba gabalu ar ko piesegt savu kailumu. Kas protams arī ir vajadzīgs cilvēkam un daļēji primārās lietas, pārtika, apģērbs. Bet garīgās vērtības nav nopērkamas par naudu, vai arī tās pārdod par smieklīgu vērtību. Piemēram viena no grāmatām, ko es iegādājos pa sešdesmit septiņiem santīmiem, man ir devusi milzīgu baudījumu un skaistus mirkļus, uz kuru fonu sešdesmit septiņi santīmi ir tikai sīki smilšu graudiņi milzīgā iztēles okeāna krastā, visi vienādi un galīgi nemanāmi.
Tās visas ir manas garīgās attīstības sastāvdaļas, no kurām es vēlāk gatavoju kokteili jums. Daudziem nav noslēpums, ka arī es lēnām radu skaistu daiļliteratūras darbu. Kāds tas būs, varat spriest pēc receptes, ko es jums pastāstīšu priekšā.
Ņemam 3 daļas iztēles sajaucam ar 1 daļu dzīves gudrības, paņemam pus glāzi atmiņu, trīs tējkarotes skumju, vienu ēdamkaroti laimes, vienu tasīti prieka, sajaucam ar trīs asarām un minūti ilgiem smiekliem, jaucam to visu ar mīlestību un no visas sirds. Pasniedzam servētu Pārsteigtā glāzē un dekorējam ar sapņiem.
Tāda lūk ir mana recepte pēc kuras es gatavoju grāmatu jums. Jo tikai tādu grāmatu var tiešām baudīt un sajust visu.
Tāpēc atrodiet laiku apstāties un priecāties par skaisto, atrodiet mirkli sev, atrodiet mirkli sev tuvajiem, ja viņiem nav laika apstāties un nedaudz pieturiet viņus skaistajiem mirkļiem, pēc tam būsiet tikai pateicīgi sev un tuvajiem, ka varat atcerēties šos skaistos mirkļus un stāstīt neiedomājamus piedzīvojumus saviem mazbērniem.
*visi notikumi un apvainojumi ir nosapņoti un nav reāli |
|
|
