Pagājušajā nedēļā recenzēju divus bakalaura darbus, kuros tika skarta arī studentu informētība par sociālpolitiskajiem procesiem valstī; rezultāti visai pieticīgi, tāpēc kaut kā tomēr nepatīk ideja par pusaudžiem vēlētājiem — lai gan apzinos, ka arī lielai daļai krietni vecāku cilvēku spriedumi par politiku mēdz būt visai primitīvi. Vienkārši neredzu balsstiesību paplašināšanu šādā veidā kā izeju no "to pašu" spēku nemitīgas pārvēlēšanas dažādās kombinācijās.

(Reply to this) (Thread)

Es nemaz negaidu pusaudžu balsu izšķirošu lomu tik tiešā veidā kā spēku pārbīdes nacionālās politikas līmenī. Vismaz ne uzreiz. Es vairāk vēlētos ticēt šī soļa audzinošajam aspektam.
Piesardzīgi pieņemot (slinkums pārbaudīt), vismaz piektajai daļai vidusskolēnu jau tāpat tiek pasniegtas politikas zinības, civilzinības vai kā nu viņas sauca ir obligātas visiem. Protams, var strīdēties par kvalitāti, taču ir priekšnoteikumi sistemātiskām zināšanām šai vecumgrupā, kas varētu būt labāka kā, teiksim, vidējam 40+ gadus vecajam iedzīvotājam. T.i. viņi vismaz ir saskārušies ar populisma, demagoģijas un tiesību jēdzieniem (ok, par pienākumu izpratnēm neko nesaku). Iz citām hipotētiskām pārmaiņām - arī partiju jauniešu organizācijas varētu pieņemties spēkā. Arguments, ka jauniešus vieglāk piečakarēt, īsti nedarbojas, ar medu pārklātajam darvas podam klāt Latvijā skrien visu vecumgrupu pārstāvji. Protams, vajadzētu vien novilkt skaidru robežu starp politiku (t.i. aģitāciju) un izglītības sistēmu - bet, kā spekulē, Rīgā robeža tiek sapludināta jau tagad (pat ja Ušakova zākāšanas gadījums bija preses pīle vai skolotājas pārcenšanās, skolu administrācijas ir ļoti atkarīgas no izpildvaras).

Bet galvenais iemesls visai svaigajai pārliecībai ir mazo pašvaldību situācija. Pastāv iespēja, ka jaunieši savos dzimtajos novados ar savu balsojumu vietējās tendences tā arī neizvērtēs (vajadzētu pārbaudīt datus, kaut kad papētīšu un ziņošu). Par spīti tam, ka visur lielākie pašvaldību izdevumi saistīti ar izglītību - (labi, te ir arī valsts pārskaitījumi iekšā), ļaujot jautāt - a priekš kam? Par spīti tam, ka jauniešu NVO ir ļoti aktīvas, pastāv vietējie skolēnu parlamenti utt, tas viss apstājas līdz ar vidusskolas pabeigšanu. Labākie aizbrauc un turpmāk piedalās vien kā attālināti vietējo soc.procesu atbalstītāji un sauja pašvaldībā nodarbināti konsultanti-profesionāļi. Un vienlaicīgi nezināmu iemeslu dēļ joprojām tiek gaidīta (ok, retoriski) atgriešanās - par spīti tam, ka jauniešu kā tiesiski rīcībspējīgu personu aktivitāšu vairums studiju un darbu pilnajos gados skāris citus apvāršņus. Visbeidzot, būtu smieklīgi pieņemt, ka jaunieši pilnībā neorientējas dzimtās puses situācijā un cilvēkos.
Protams, balsstiesības neatrisinās arī lauku depopulācijs norises un citus bubuļus. Tomēr tā ir laba iespēja parādīt ieguldījumu un rīcībspējas praktiskās iespējas apstākļos, kur vara un iedzīvotāji jau ir (fiziski) satuvināti. Atceroties, manas klases zieds gandrīz tikai piedzīvojuma dēļ nopietni palīdzēja kādas nopietnas partijas nodaļas prieksvēlēšanu kampaņā. Partija uzvarēja, uzdāvināja grāmatas, pacēla cepuri - un viņus nevar vainot, jo jēdzīgas jauniešu organizāciju tradīcijas tai nebija (tāpat kā vēlme ko tādu veidot). Manu kolēģu dzīvju trajektorijās šis process tiešā veidā neatstāja tālākās sekas.
Kopsavelkot, ļoti pragmatiski raugoties, 16gadīgo pielaišana pašvaldību vēlēšanām varētu dot zināmu labumu gan t.s. iedzīvotājiem, gan t.s. valstij (mēģinot nošķirt atbilstoši aktuālajiem pieņēmumiem). Nav iespējams neko daudz zaudēt. Vēlēšanu rīkošanas izmaksas taču saruks.

p.s. kad būšu brīvāks, pieķeršos klāt savas hipotēzes zinātniskai pārbaudei, meklējot datus un citvalstu pieredzes analīzi. Gan jau padalīšos ar vērojumiem.

(Reply to this) (Parent)