Mhm, pirms gada..nu bija jau pa starpu tādi pārdienu atvaļinājumi kombinācijā ar nedēļas nogali, bet tāds riktīgais pirms gada - jā, viss dēļ maiņas. Tagad skaitu nostrādātos mēnešus - pašai liekas vairāk nekā ir faktiski un tas ir drastiski.

Un tas, ka cilvēki uztraucās arī par darbavirsmērķiem - tas ir tā pasmagi pašam, bet pasaulei svētīgi. Man jau tas pats stāsts - tāpēc to iepriekšējo nevarēju panest, jo virsmisija bija tik bullšitaina un reāli viena vienīga šuda pārdošana un reklamēšana nenormālos apmēros, nu, mani ne ta nervi, bet sirdsapziņa (!?) to nevarēja izturēt, kaut ilgi turēja (gandrīz 2 gadi!!!!) :D

Nujā, vot gribas mežā pie kokiem, zvēriem, putneļiem pēc visa šitādīgā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jaunieša traģēdija trīs cēlienos... tik tipiska, un beigās kokmežainas dzīvās dabas ar parasti nav. Drīzāk iedomājos ainu, kurā vēl pēc skata pajauns cilvēks kosķumā stāv pie izcirtumā, ar skatu pavadīdams izstrādes tehniku. Rietošās saules stari atmirdz līdz ar pēdējās mašīnas aizbraukšanas cilvēkā izsprāgušo asaru. viņš pieliecas un paceļ rokās mizas gabaliņu, ko nēsāt pie sirds pēc atgriešanās Rīgā, visur un vienmēr, starp mīļākajām/-iem, izplūdes gāzēm un Arēnas koncertiem.

(Reply to this) (Parent)

(btw, tu atkal nojauc manu posta tēmu!)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, piedod.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

uff, tas bija novērojums, nevis aizvainojums. Re, piezīmju nenoturēšana pie sevis ir vēl viena garlaicības pazīme. peace

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē, piezīme bija vietā - tieši tā jau arī lately jūtos, kā pilnīga beztēmā komentētāja. arī tad jau pazīme.

(Reply to this) (Parent)