Back to Monnem.
Nav ne gaisa, nedz enerģijas. Rīt jau jārukā tālāk.

Beidzot saņēmos pabeigt Remarku.
Bez asarām beigās iztikt laikam nav iespējams.

Viesojos jau kādu laiciņu atkal Latvijā, vecāki palaisti atvaļinājumā, pieskatām ar māsu uz maiņām mājās omi.
Kaut kā neticami mierīgi, mīļi un silti vasaras vakari vai nu ar viņu, vai draudziņiem Rīgā.
Tā, ka priecīgi dzīvoties, un tā pilnīgi šķiet tāda piemirsta sajūta.
Gribas pat atkal dziedāt.

Es šonedēļ beidzot atkal pa īstam dziedāju - dzīvajā, klātienē, ar klavierēm. Un tā bija tik lieliska sajūta, ka atcerējos, kāpēc vispār esmu šajā profesijā.

Es brīžam fantazēju, ka pienāk tāds moments un svinīgi visos TV un radio tiek paziņots - šis viss bija tikai sociāls eksperiments, vai cilvēki ir spējīgi organizēties un solidarizēties, un vēl kaut ko.
Ļaudis izlec no zārkiem, iznāk no slimnīcām, robežas atveras un visi smaida, jo visi ķip kļuvuši par labākiem cilvēkiem.

Un tad es saprotu, ka es laikam drusku sāku jukt prātā - rit ceturtā nedēļa iesprostotam vecāku mājās Latvijā.

Man ir uznākusi kaut kāda nolemtības sajūta ne tikai tāpēc, ka varbūt 3 mēnešus būs reāla dīkstāve, bet arī tāpēc, ka nelaimīgā kārtā vairāk pabiju Latvijas Twitter scēnā un satiku visas tās briesmas, kas tur dzīvo.
Štrunts par troļļiem, bet tas kvēlojošais rasisms, homofobija un homeopātijas mīlestība!... Un arogance.
Kā gan es savos gadiņos vien ar maģistra grādu ķīmijā vispār varu par kaut ko diskutēt un ko saprast.

Es zinu, pats vainīgs, aiz gara laika to sev nodarīju. Bet baigi sāpīga tā kāpšana ārā no sava burbuļa.

Eh, kas par dzīvi - sēdēt 3,5h un neziņā gaidīt, kad būs Tava kārta uz noklausīšanos, nodziedāt kaut ko 4 min, nebūt ne diži priecīgam, ne neapmierinātam, un skriet uz pirmspēdējo starppilsētu vilcienu, lai vispār tiktu mājās.
Jo rīt jau atkal mēģi, mēģi un mēģi. Un visdrīzāk gan noklausīšanās, gan mēģi ir bez jebkāda jēgpilna rezultāta. Pieredzei, viņi saka. Pieredzei my ass.

Jāpavaicā putniem - kāpēc - jo es tiešām brīžiem nezinu.

Vispār - jā, rudens kā rudens.

overload visās vietiņās

Trīs KKF projekti vienā vakarā: jūtos kā māte-varone.