Man nez kāpēc tagad ļoti iepatikās The Rasmus, nu labi, nebij jau tā, ka agrāk viņus vispār nezināju un neklausījos, bet tās dziesmas pāslaik vislabāk man palīdz.
Bet domāt taču ir kaitīgi.. tad kādēļ es domāju, par visu, visiem un sevi. jautāju sev, kāpēc Jurim pateicu visu to ko pateicu, nu tāda sajūta, ka būtu viņa priekšā atkailinājusies, bet vārdus jau atpakaļ vairs dabūt nevar, bet, sasodīts, es laikam pateicu pārāk daudz.
Un vēl es domāju par to, ka man atkal gribas lai kāds mani samīļo, jo tā mīļuma man katastrofāli pietrūkst, bet varbūt es vienkārši neesmu pelnījusi, lai kāds tā atnākt, kaut vai no debesīm nokristu, un dotu man tieši to ko es vēlos, un neprasītu no manis to, kā manī nemaz nav. Jūtos mazliet pretīga pati sev.
Un tad es atkal sāku domāt, ka ja es turpināšu tā gruzīties, tad galu galā palikšu viena, jo sāpēs cilvēks ir viens, jo viņam taču vienīgajam sāp. Ka tas viss, kas ar mani notiek ir tikai kāda stulbuma izpausme, esmu jau pārāk liela, lai varētu kā maza meitenīte raudāt, lai panāktu ko vēlas.
Gribas teikt: piedrāzt visu!
bet tam jau nav jēgas, es vaļu ļauties savai straumei, bet man bail no tā, kur tā mani varētu aiznest.Bail no saviem dēmoniem.
man gribētos kādu ar ko parunāties,kādu, kurš saprastu mani, bet tas ir nevajadzīgi, jo tad es vaŗetu īdēt un ņaudēt, cik man slikti un cik man grūti.
pē.