ebeh's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, March 11th, 2021
| Time |
Event |
| 4:31p |
nuthouse
Liels slinkums kaut ko rakstīt, bet tomēr liekas laba ideja. Esmu stacionārā trešo (3) dienu. Šodien sajutos pavisam labi. Pirms tam, pirmajā dienā un weekend pirms tam biju baigi sapsihojusies, nu tā ka visa galvā un uz zemes nemaz. Lēnām esmu nolaidusies. Šodien bija mūzikas nodarbība, tas izpaudās kā sēdēšana pusaplī zviļņos zem plediņa un dažādu skaņdarbu klausīšanās. Es uzreiz pie pirmās takts sāku raudāt, it kā man kāds nomiris būtu :D bet tas man atgādināja kaut ko būtisku - ka mūzika mani izceļ no tukšuma, trauksmes spriedzes un sastinguma.
Pēc tam izgāju ārā klausoties Na Zare oriģinālajā izpildījumā un uzpīpēt. Esmu sākusi te pīpēt, kas protams ir nedaudz paradoksāli. Un tas bija tik labi. Diemžēl cīga arī labi ieštirīja, tās skudriņas, kas noskrien pa rokām uz cigaretes 3/4 palīdz pieslēgties realitātei, kaut ko sajust vispār. Un tad staigāju uz apli un klausījos visādu melanholisku mūziku, un tas bija tik patīkami; tas arī atlaiž kaut ko iekšā.
Tagad sēžu ēdnīcā (vienīgā vieta, kur šeit ir galdi) un klausos trance un jūtos ļoti apmierināta ar sevi un varbūt nedaudz par daudz uzbudināta. Vispār tas, kā es darbojos ir galīgi absurdi - vakar dabūju šķīstošo kafiju, ko šodien brokastīs iedzēru, un līdz pusdienām jau biju izdarījusi 2x vairāk kā vakar pēc vakariņām. Kāpēc tad es te vispār atrodos, varētu iet mājās un dzert kafiju uz nebēdu!
Bet jā, laikam jau trešajā dienā izjūtu, ka režīms uz mani labi iedarbojas. Var mierīgi piecelties kaut kādos tajos astoņos, astoņos 30. Galvenais pēc brokastīm iet sēdēt un kaut ko darīt, citādāk ar putriņu vēderā var mierīgi parubīties istabiņā sēžot. Nu jā, tās istabiņas ir tik mazas, 3 gultas uz nez, es nepārzinu kvadrātmetrus.. uz maz kvadrātmetriem. Vismaz mēs esam divatā tur ar Anniku laikam. Un viss. Gultas tikai un tiny ass skapis. Tas ir reāli depresīvi - atnāc čista uz slimnīcu gulēt. Nu nē! Es eju uz ēdnīcu pastrādāt uz pusstundas intervāliem. Tagad gan man arī vajadzētu transkribēt un kaut ko sākt rakstīt, bet vieglāk protams bliezt austiņās trance fantasy un te rakstīt, un zīmēt kladē (bloknotā) zilonīti un dancojošo uguntiņu tumši zilā krāsā.
Man laikam vajadzētu dzīvot kkādā perpetual nometnē, kur mani ceļ, baro un gulēt liek.
Pēc pusstundas jau vakariņas - nu jā, te ir vakariņas jau piecos (pusdienas divos). Varbūt vajadzētu kaut ko ātri iespēt izdarīt.
Vēl es biju vingrot jau divus rītus un sāp abc (ļoti patīkami). Jāvingro ir maskā, kas protams ir briesmīgi. Kas vēl. Pirmajā dienā aizveda pie ārstes mani un tur sēdēja divas studentes un ārste lika viņām mani iztaujāt par manu dzīvi (nākamajā dienā mūsu mazajā istabiņā ieradās četras studentes un vēl ārste pajautāt, kāpēc es iepriekšējā dienā staigāju noraudājusies apkārt). Tas bija jocīgi. Laikam man tomēr tuvāki kkādi ezoteriskie dziednieki un narkotikas (haluc.), jo tās vismaz kkā patiesi ieskatās dvēselītē. Bet V. Siņeļņikovs, ko tagad lasu, saka, ka vajag ārstam uzticēties, citādāk nekas nesanāks, tāpēc nu es uzticos kā māku. Vismaz nezāļo mani ar neko, pat samazināja devu. Un māsiņas arī saka: tev tikai viena tablete! Tāpēc dažreiz brīnos, ka es te nokļuvu, bet nu citi jau arī te izskatās normāli ļaudis. Tikai ir viena tāda tantiņa kā muca, kura regulāri sēž uz soliņa gaitenī pie manas istabiņas durvīm un skatās tālumā. Viņa arī neēd daudz. Es cenšos apēst visu, kaut arī ēdiens ir bez sāls. Ā, un te nav nažu :D jābaksta ar dakšiņu viss. | | 6:49p |
Vispār domāju par to - vai ir vērts viss šis. Okei, dzīvē ir arī grūti brīži. Nu, es domāju, mocīties ar skolu. Dažreiz man liekas, manas problēmas nav nemaz tik lielas, kā man liekas. Bet tas laikam ir tas, ko tā trauksme tev nodara: uzpūš mušu no ziloņa.
Es pēdējā laikā bieži atceros tādu diezgan populāru domu jeb vingrinājumu: apzinies sevi šajā mirklī un sajūti, kā tu jūties. Un iztēlojies, ko tu šobrīd vislabāk gribētu darīt. Un vai tu vispār gribi darīt to, ko tu šobrīd dari. Un ja nē, tad varbūt tev ir iespēja un tiešām nevajag darīt to, ko tu šajā brīdī dari. Un tad es nesaprotu, kādēļ es sevi moku ar šo. Lai man nebūtu jāstrādā par viesmīli. Jā, tas ir sava veida ieguldījums nākotnē. Un tādēļ es nesaprotu, kur ir tas balanss šajā “dzīvo mirklī” domāšanā. Ķipa investē šībrīža mirkli, lai nākotnē varētu dzīvot mirklī? Kaut arī “šībrīža mirklis” velkas mēnešiem ilgi un ir nebeidzamas mocības? Kuru laikā es esmu atslēgusi visas maņas, palikusi kā koka gabals, kas aiz spriedzes draud pašaizdegties? Un atkal man liekas, ka pārspīlēju, ka tas viss ir muļķīgi. Bet manu ikdienas piedzīvoto realitāti šis spriedums nekādi nemaina.
Es gribu darīt vienkāršas lietas. Vienkāršas, ķermeniskas lietas. Mana galva jau tā kūp. Pēdējās nedēļas saprotu, ka katru dienu patērēju ārprātīgi daudz informācijas, visvairāk attēlu veidā. Un kā tas piesārņo manu galvu! Bet dažreiz tas instagrams palīdz atslābināties, dažreiz es jūtos to nopelnījusi. Nu labi, laikam tiešām būs jādzēš ārā.
Un man bail atkal idealizēt. Tā, kā es apsēsta biju ar pagātnes, bērnības atmiņu idealizēšanu, kad biju iesprostota Milānā. No sērijas, zāle ir tur zaļāka. Tas nozīmē, ka man ir jākoncentrējas uz dzīvošanu mirklī. Un jāatvēl neliela savas dienas daļa dzīvošanai galvā. Bet tas, protams (ka neliela daļa) atkal nozīmē, ka neko nepaspēšu izdarīt un izgāzīšos…
Vienmēr lauki ir kā tas ideālais tēls. Ar dabu, bez attēliem, ar daudz fiziska darba, no kā es pārvērstos brangā un veselībā starojošā meičā. Vēl es saprotu, ka gribu savā dzīvē cilvēkus, daudz cilvēku. Tādēļ pietiek jau ar kovid, lai es dzīvotu kaut kur citur, kā vien šajā brīdī - nākotnē, pavasarī, vasarā, čē pagalmā, piedzīvojumos, kad būšu vesela un kaislīga, un dzīva, un atbrīvojusies no universitātes važām.
utt. |
|