(bez virsraksta)
Nov. 27., 2024 | 10:16 pm
No:: ebece
man laikam nav iekšā taisīt atsevišķu ierakstu, jo tad tas viss kaut kā jāietērpj jēgā - sev un citiem. bet īsumā - tagad viss ir labi. un man ir sajūta, ka arī Vējam labi.
kad piedzima M., pie mums asap atnāca Jevgēņijs. man tas bija super trauksmaini, jo bija jātuvina Vējš mazajam, dažu dienu vecajam bebītim, viņš mums uzdeva mājasdarbu un pēc nedēļas nāca vēlreiz. bet progresa īsti nebija. nebija tā, ka Vējš lec virsū, bet bez uzraudzības noteikti nevarētu atstāt, kur nu vēl tad, kad M. sāktu dzīvoties pa zemi, nevis tikai rokās vai šūpulītī. Jevgēņijs secināja, ka vienā telpā nevar viņus atstāt un nedeva nekādu drošības garantu. tad bija skaidrs, ka jāmeklē risinājums. diezgan ilgi bijām gaidīšanas/risinājuma domāšanas režīmā (līdz pavasarim!), bieži nācās Vēju norobežot otrā istabā, ko viņš neuztvēra samiernieciski - skrāpējās, smilkstēja un tā. mums Svenne, kam E. zvanīja pēc padoma, ieteica Ugāles patversmi, kur ir maz suņu, vairāk platības, savvaļīgāks noskaņojums, bet, kad E. zvanīja patversmes adītājai, mūs uzreiz atšuva, teica, lai vedam uz Ulubeli. man liekas, ka Ugāles fokuss ir traki cietuši suņi, atrasti mežā utml. bet pateicoties E. neatlaidībai un people skills mums tomēr beigu beigās izdevās "iekārtot" Ugālē. aizsūtījām Vēja stāstu, piedāvājām ziedojumu - vienreizēju lielāku un ikmēneša, ko turpinātu maksāt, kamēr Vējš tur būtu, un kaut kā tā vadītāja Andra tomēr nosliecās, ka Vēju paņems. bet gaidīšanas laiks turpinājās, jo tajā brīdī nebija brīvu mājiņu (viņi dzīvo tur tādās siltinātās konteineru mājiņās pa divi), un pēc tam vairs atkal neatbildēja, necēla klausuli. un, kad jau bijām atmetuši cerības, turklāt bija pienācis brīdis, kad M. jau sāk dzīvoties pa zemi un šķita, ka gaidīšanas režīmam, šai sāpīgajai starpfāzei, vienreiz ir jābeidzas, pienāca pavasaris un viņa uzradās un teica, ka var vest uz Ugāli - ka pavasarī un vasarā var nedzīvot mājiņā, bet nojumē, un līdz rudenim mājiņa būs.
Vējš tur tika sadraudzināts ar līdzīga tipa suneni Gammu, Andra jau diezgan ātri mums sūtīja video, kā viņi spēlējās. un kā Vējš priecīgs skraida pa āru (izskatījās tāds, kāds viņš ir mežā - priecīgs!). pirms kāda mēneša sūtīja ziņu, ka iet labi un ir samācījies visādus trikus no Gammas. man ir sajūta, ka viņam tur ir ok suņa dzīve, labāka nekā mēs varējām piedāvāt Rīgā, kur nu vēl apstākļos ar bērnu.
arī mēs diezgan ātri apradām ar jauno dzīves situāciju, ar katru dienu arvien retāk iedomājos par Vēju. bet mēģinu arī viņu neizslēgt no mūsu pieredzes, gribu atcerēties to kā kaut ko vērtīgu. bet vienlaikus teju uzreiz burtiski tiešām izbaudīju to, ka vairs nedzīvoju stresā par to, ka netīšām atstāšu durvis vaļā, un bēdās par to, kā atrisināsies Vēja liktenis.
kad piedzima M., pie mums asap atnāca Jevgēņijs. man tas bija super trauksmaini, jo bija jātuvina Vējš mazajam, dažu dienu vecajam bebītim, viņš mums uzdeva mājasdarbu un pēc nedēļas nāca vēlreiz. bet progresa īsti nebija. nebija tā, ka Vējš lec virsū, bet bez uzraudzības noteikti nevarētu atstāt, kur nu vēl tad, kad M. sāktu dzīvoties pa zemi, nevis tikai rokās vai šūpulītī. Jevgēņijs secināja, ka vienā telpā nevar viņus atstāt un nedeva nekādu drošības garantu. tad bija skaidrs, ka jāmeklē risinājums. diezgan ilgi bijām gaidīšanas/risinājuma domāšanas režīmā (līdz pavasarim!), bieži nācās Vēju norobežot otrā istabā, ko viņš neuztvēra samiernieciski - skrāpējās, smilkstēja un tā. mums Svenne, kam E. zvanīja pēc padoma, ieteica Ugāles patversmi, kur ir maz suņu, vairāk platības, savvaļīgāks noskaņojums, bet, kad E. zvanīja patversmes adītājai, mūs uzreiz atšuva, teica, lai vedam uz Ulubeli. man liekas, ka Ugāles fokuss ir traki cietuši suņi, atrasti mežā utml. bet pateicoties E. neatlaidībai un people skills mums tomēr beigu beigās izdevās "iekārtot" Ugālē. aizsūtījām Vēja stāstu, piedāvājām ziedojumu - vienreizēju lielāku un ikmēneša, ko turpinātu maksāt, kamēr Vējš tur būtu, un kaut kā tā vadītāja Andra tomēr nosliecās, ka Vēju paņems. bet gaidīšanas laiks turpinājās, jo tajā brīdī nebija brīvu mājiņu (viņi dzīvo tur tādās siltinātās konteineru mājiņās pa divi), un pēc tam vairs atkal neatbildēja, necēla klausuli. un, kad jau bijām atmetuši cerības, turklāt bija pienācis brīdis, kad M. jau sāk dzīvoties pa zemi un šķita, ka gaidīšanas režīmam, šai sāpīgajai starpfāzei, vienreiz ir jābeidzas, pienāca pavasaris un viņa uzradās un teica, ka var vest uz Ugāli - ka pavasarī un vasarā var nedzīvot mājiņā, bet nojumē, un līdz rudenim mājiņa būs.
Vējš tur tika sadraudzināts ar līdzīga tipa suneni Gammu, Andra jau diezgan ātri mums sūtīja video, kā viņi spēlējās. un kā Vējš priecīgs skraida pa āru (izskatījās tāds, kāds viņš ir mežā - priecīgs!). pirms kāda mēneša sūtīja ziņu, ka iet labi un ir samācījies visādus trikus no Gammas. man ir sajūta, ka viņam tur ir ok suņa dzīve, labāka nekā mēs varējām piedāvāt Rīgā, kur nu vēl apstākļos ar bērnu.
arī mēs diezgan ātri apradām ar jauno dzīves situāciju, ar katru dienu arvien retāk iedomājos par Vēju. bet mēģinu arī viņu neizslēgt no mūsu pieredzes, gribu atcerēties to kā kaut ko vērtīgu. bet vienlaikus teju uzreiz burtiski tiešām izbaudīju to, ka vairs nedzīvoju stresā par to, ka netīšām atstāšu durvis vaļā, un bēdās par to, kā atrisināsies Vēja liktenis.