Svētdien es vairākas reizes pirms braukšanas prom no Ogres pateicu "but i don't wanna go. i wanna live here." Patiesībā es negribu dzīvot tur, bet tā. Tad manai dzīvei būtu jēga. Tur ir tik brīvi. hello, i love you, won't you tell me your name?

Valteram piezvanīju, viņš teica, ka nebūs, jo krāso sienas. Un es nepajautāju, kādā krāsā! Tas ir tik briesmīgi. Tas taču bija pats svarīgākais. Tas ir daudz svarīgāk pat par to, ka blakus istabā atrodas ļoti nobijusies jūrascūciņa. Un pat tas jau ir svarīgi. Un ir svarīgi, lai tiktu dzerta ābolu sula. Un ir svarīgi uzdāvināt kādam konfektes. Un ir svarīgi, ja kāds sēž stūrī un izskatās drūms. Un ir svarīgi, lai tamburīnam neuzbirtu ogles gabaliņi no ūdenspīpes.

Nav svarīgi, cik kuram ir gadu un atbildības. Nav svarīgi, cik ir pulkstenis. Nav svarīgi, vai kāds kaut ko saprata. Nav svarīgi, vai dziesmai kāds zina vārdus. Dziedāt taču var tāpat! Toties ir briesmīgi, ka sunim nav īsta vārda.

Un mēs zinām, ka atkal būs revolūcija.

Un nav svarīgi paspēt uz vilcienu, ja turpat netālu iet autobuss.