Esmu pieslēgusies savai cibai. Ak jel, kas tālāk? Vēl Kurbijkurnē ielogošos, vai?

mūsu klases šobrīd vienīgā ideja devīzei, kas jāpasaka pirms žetonvakara filmas:
"mēs esam labāki par jums"
:D

droši vien tad, kad būs tas nopietni jādara, kāds vnk izgrūdīs priekšā random cilvēku, kurš izdomās kaut ko uz to pusi kā tad, kad mēs likām Iļjam improvizēt apsveikuma runu audzinātājai, un viņš novēlēja, lai viņas dzīvē ir "tikpat daudz krāsu kā šajās puķēs" (bija divas)

šodienas skolā būšanas bilance = ~4 stundas visnotaļ veiksmīgas programmēšanas.
mm. man patīk Java.
^_^

St. Andrew's admissions birojs ir smieklīgs. :D
Tagad viņi man atsūtīja e-pastu, kurā rakstīts apmēram "mēs esam nodevuši UCASam offeri jums, bet to jūs varbūt jau zināt vai arī nezināt, un vienā vai citā laikā mēs jūs sūtīsim e-pastu, kurā būs noderīga informācija."
Pārspīlējums minimāls.

Man šķiet, ka viņi varētu nosūtīt man e-pastu, kurš mani brīdina par iespējamu brīdinājuma e-pasta pienākšanu nenoteiktā laika posmā, citādi es noteikti nodomāšu, ka tas ir nevienam nevajadzīgs izdzēšams SPAMs.
Es gribēju teikt, nevienam nevajadzīga izdzēšama mēstule.

Šausmīgi sentimentāla filma. Bet tādā diezgan labā veidā sentimentāla. Un tikpat labā veidā acīmredzama. Viena no tām, kur tev ir iepriekš paredzēts saprast visu, kas notiks, un tomēr tu skaties un priecājies par to, kā tas ir parādīts.
Un ļoti astoņdesmitie.
Vispār es to filmu biju redzējusi kaut kad ļoti sen TV; man šķiet, ka tik sen, lai es nemaz oficiāli nedrīkstētu viņu skatīties toreiz (reitingi un tā). Bet vienīgais, ko es no tās senās skatīšanās atcerējos, bija "morāle" par to, ka sieviete un vīrietis nevar būt draugi, "because the sex thing is already out there". Neesmu droša par savu viedokli šajā jautājumā, tāpēc morāli nekomentēšu, bet filma ir piemīlīga un ar stilu.

vakar noskatījos Where the Wild Things Are. patika ļoti kā bērnu filma, jo radās sajūta, ka to tiešām ir taisījuši cilvēki, kas saprot bērnus. parasti visādi Holivudas brīnumi ir par šausmīgi labajiem, morāli pareizajiem un visādi citādi lieliskajiem bērniem, ar pastarpinātu cerību, ka bērni gribēs viņiem līdzināties, bet te ir ļoti jauki parādīts normāls puika, kas vēlas problēmas risināt dubļu kaujās un neaizdomājas par visiem un tā tālāk, un vēl, teiksim, visās spīdīgajās specefektu bērnu filmās lielo māsu draugi ir lecīgi idioti, kas apceļ sīko, kad vien iespējams, te viņi ir pilnīgi normāli pusaudži. un tas viss daudz veiksmīgāk un, manuprāt, arī bērniem daudz labāk uztverami parāda visas filmas morāles un tādas lietas.

šausmīgi stulbi, ka Latvijā tādu bērnu filmu, kur nav teh great īvil, pret ko kāds cīnītos, neviens nerāda kino. man jau vienalga, es tāpat noskatījos, turklāt smukā kvalitātē, bet bērniem iebaro tikai masu produkciju ar lieliem blīkšķiem, raibām krāsiņām un superbērnu cīņu pret superļaunumu, kuru brutāli iznīcināt ir lieliski, jo tam pašam savas morāles tiešām vienkārši nav.

visu augstāk minēto iemeslu dēļ vēl jo pārsteidzošāks ir fakts, ka šī filma tomēr nav kaut kāds puspagrīdes mazbudžetnieks, bet WarnerBros ražojums.

es vakarnakt/uz robežas ar "šorīt" noskatījos Requiem For A Dream, un man radās sajūta, ka biežāk vajadzētu skatīties kaut ko tik lielisku. pie manas sienas tagad ir "1001 movies you must see before you die" saraksts.
man kādus 10 gadus nebūs garlaicīgi.

kas krītot izliekas par lidojošiem,
to paši savā labā nedarītu.
kas nobijušies izliekas par drošiem,
tie citiem atver acis katru rītu.

ai, pasmējos. strīdēšanās vai drīzāk bezsakarīga apšaubāmu argumentu mētāšana vienā brīdī kļūst smieklīga, un man šķiet, ka tas bija šis brīdis:
[0:01:08] Reinards: jūs jau otro dienu strīdaties, lol

[20:16:54] Peteris Eriņš: bad nav wrong
[20:17:10] Reinards: TOK Warning! you are at risk of starting a TOK discussion, please halt immediately