Piepeši man šķiet, ka par vakaru es neko vairs droši nezinu. Tur varētu uzrasties kāds, kura klātbūtne visu trauslo šībrīža līdzsvaru spētu vienā mirklī padarīt par nebijušu, un viņa atrašanās tur nav atkarīga no manas gribas.

Satikties varētu, ja tā vēlies, ap pulksten četrpadsmitiem pie Alfas. Piepeši istaba šķiet mazliet, pavisam mazliet smacējoša.

A varētu varbūt vakarā ap sešiem septiņiem?

Jā, varētu arīdzan vakarā, ap sešiem vai septiņiem.
Starp citu, pasaule ir sasodīti trausla lietiņa.

Tas gan ir lieliski. Man Jūsu telefons ir, ja kas. Un ja vien tas nav mainījies.

Trausla bez gala un malas. Kas patraucējis Jūsējo?

Ir gan mainījies, tāpat, kā pārlieku daudz kas cits. Jūs taču būsit šovakar satiekama Skype?

Tā īsti pasauli - vienalga, kopējo vai personisko - spēj satricināt tikai lielas dabas katastrofas un citi cilvēki. Un pēdējā lielā dabas katastrofa, ko esmu piedzīvojis, ir glīta ezeriņa izmēru peļķes saturs, ar kuru mani tik laipni pirms dažām dienām apveltīja pārlieku entuziastisks autobraucējs.

Skype, turpat vien būšu pēc neilga laiciņa.

Tad es teiktu ap septiņiem.

Nevajag satraukties. To vismaz reizēm var atkal salīmēt, atšķirībā no citām trauslām lietiņām.

Tad tā lai arī būtu - es būšu septiņos pie Alfas centrālās ieejas.

Es esmu to mēģinājis jau ļoti daudzas reizes. Dažās no tām uz laiku plaisas ir pat izdevies aizlāpīt.