tiklīdz beidzās robija viljamsa koncerts pagājšgad, es sāku ķemmēt internetus un meklēt, kas vēl tāds foršs gaidāms, jo āķis lūpā un gribu vēl. ķemmēju, ķemmēju tos internetus, un tad tika izziņots pitbull, un es bez īpašas sajūsmas nodomāju, ka tas ir tas lielākais vasaras 2026 koncerts, ja? un biļete maksāja dārgāk, nekā uz robiju, how is that even possible. nu, varbūt viņš izmanto īstus salūtus, nevis viesnīcā nospertos tualetes papīra ruļļus (c) r. williams, 2025, riga. 

bet tad šodien, tuk tuk, un reklāma par to, ka calvin harris būs. kas ir kaut kas tāds, par ko es pat neiedomājos, ka man tik tiešām varētu ļoti patikt. cerams, ka skanēs how deep is your love. 

jo biļete uz viņu ir rokā! 

daudz domāju par to, ka gribētu to rīta celšanās laiku pārnest uz 6:00.

domāju par to arī 1:30 šonakt, kad jau divas ar pusi stundas nevarēju aizmigt. 

nez vai ir cerības dabūt miega zāles no ģimenes ārsta vai vēl kaut kā, vai arī man ieteiks pastaigas pirms miega un samazināt stresu dzīvē? (tas nav saistīts ar stresu, man stress ir normālā līmenī)

vakar pēc ļoti ātras svecīšu nopūšanas, tik ātras, ka neviens nepaspēja ne paķert fotoaparātu, ne ko, mans brālis jautā jubilāram: "a tu vēlēšanos ievēlējies?"

un viņš atbild: "nē, man viss ir, man neko nevajag."

micdrop.

un kā mēs iepriekš dzīvojām bez tās šūnu apziņošanas? septiņos no rīta (vēl pirms modinātāja!) uzcēla mani augšā, jo paziņojums sāka skanēt gan pa manu, gan pa sīkā telefonu (kuram vakar apritēja 7 gadi, how is that even possible, since i haven't aged a day?!), oranžais brīdinājums par lielu sniegu no 7.00 am līdz 7.00 pm. diezgan nelaikā, es jums teikšu. tagad man jādomā, sanāks viss pēc plāna vai nē? 7.00 pm man bija plānots kino. ignorance is a bliss.