|
|
Tuesday, April 20th, 2004
| |
12:10 - Pavasaris
|
Pavasaris ir kontrastu laiks - kamēr vieni, tikko sagaidījuši pirmos siltākos saules starus, steidzas izmesties T-kreklos, otri vēl staigā pa ielām biezajos ziemas mēteļos, līdz zodam notinušies biezajās šallēs.
Ā, re! Viens, smagi elsdams, atpogā sava mēteļa pogas un nobēdzina šalli melnajā ādas portfelī. Viņam ir karsti. Viņš ir sapratis, ka pavasaris ir pienācis, taču nākošajā rītā atkal stīvēs uz savām izplūdušajām miesām smago ziemas mēteli. Vēl taču nevar zināt, vai pavasaris patiešām ir pienācis!
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| |
12:06 - Rozā meitene
|
Šorīt no rīta trolejbusā ievēroju kādu meiteni, kas bija tērpusies skaistā rozā velveta kostīmā. Arī nagi viņai bija nolakoti ar rozā laku, un tumši brūnos matus pakausī savāca rozā matu gumija.
Kaut kas mani viņā saistīja... es vēroju, vēroju līdz sapratu, kas tas bija, viņas brūno acu skatiens - tāds stiklains un neizteiksmīgs.... Es novērsos.
|
|
(2 comments | ir ko piebilst)
|
| |
12:04
|
Es reizēm ar zaļu skaudību atskatos uz Raini, Aspaziju, Blaumani un citiem literatūras dižgariem...
Manā vārdā nekad nenosauks ielas, parkus vai koncertzāles, jo es esmu nosaukts to vārdā.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
11:56 - Par aforismiem
|
Cilvēki rakstnieku atsevišķos un kaut kur iepītos domu graudus uztver par absolūto patiesību. Viņi tos izraksta un rūpīgi glabā, ar nepacietību gaidot brīdi, kad viedā vārdus varēs ierakstīt kādā apsveikuma kartiņā vai izmantot disputā, lai parādītu savas domas augsto lidojumu.
Jo vairāk līdzības rakstnieks izmanto, jo lielāku apbrīnu un cieņu savos lasītājos viņš rada; un viņi uzskata par pienākumu šiem vārdiem ticēt.
Cilvēku dzīves sabruktu kā kāršu namiņš, ja kāds rakstnieks atzītos, ka tās sakrālās frāzes ir radušās gluži nejauši, un viņš šaubās, vai tā maz ir patiesība.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
11:45 - Aklais akordeonists
|
Vakar atkal redzēju aklo akordeonistu.
"Kur tu teci, kur tu teci..."
Es, tāpat kā lielākais vairums, aizsteidzos viņam garām, cenzdamies neuzlūkot nelaimes ķerto vīru. It kā mūsu novēršanās noslaucītu viņu no zemes virsas... Ir labāk, ja neviens tumšs plankumiņš neizbojā mūsu rozā pasauli.
Un tomēr, vēl ilgi, cauri lielpilsētas trokšņiem, man līdzi laužas aklā akordeonista spēlētā melodija...
"Virši zili, virši sārti
Tā kā jūra zibu un zied.
Pēdējie tie goda vārti,
Vasarai, kur cauri iet...
Paies gadi, norims ilgas,
Acīs uguns izdzisīs,
Dvēseli kā sausas smilgas
Saltas, tukšas dienas tīs."
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, April 19th, 2004
| |
16:55 - Tunelī
|
Jauka pavasara diena. Saulīte gan cauri mākoņu mežģīnēm diez ko labi saredzama nav, bet silda. Nolemju uz brīdi mazliet atrauties no ikdienas darbiem un pastaigāties pa Rīgas centru, lai izvēdinātu galvu un plaušas galvaspilsētas piesārņotajā gaisā. Tas nekas, no tā vēl nomiris neesmu...
Kāpju lejā autoostas tunelī, no kura parasti sitas vairāku mūziku bezsakarīgs un nesaprotams sajaukums... šoreiz tāpat, tikai pāri visam izdzirdu kādu pazīstamu, uz akordeona spēlētu melodiju (“Tādēļ, dzīvo šā vai tā, dzīvo sveika, vesela, dzīvo sveika, vesela...”). Kad jautrā frāze tiek izspēlēta, tā atkārtojas no sākuma un tā visu laiku.
“Pajoliņš,” es nodomāju, “Nemāk īsti spēlēt, bet lien uz ielas cilvēkus baidīt.”
Ejot tuvāk un ieraugot mūzikas dvesēju, mans pirmais iespaids apstiprinās ar uzviju – spēlētājs, gadus trīsdesmit vecs, mūzikas ritmā, šūpojas no vienas kājas uz otru un tā dīvaini mirkšķina acis... un visu laiku sērīgi smaida...
Pie kājām viņam nomests jau labu laiku kalpojis balts spieķis...
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
12:42
|
|
Labu laiku atpakaļ ar nepacietību gaidīju brīnumu.. kas notika? Nekas. Es tikai sapratu, ka mana atrašanās vēl joprojām uz šīs pasaules ir viens vienīgs brīnums.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
12:35 - Par to, kas ir un kas nav derīgs
|
Es stāvu Liepājas autoostā un gaidu autobusu, kas mani šovakar aizvedīs atpakaļ un galvaspilsētu Rīgu. Garām paiet bērnu bariņš un nostājas pāris soļus atstatu no manis.
“Kurš met samagonam?” apvaicājas kāds bravūrīgs puišelis, ne vecāks par četrpadsmit gadiem.
Nevarētu teikt, ka es būtu šokā. Avīzēs ne tādas lietas vien tiek rakstītas, tāpēc man pat vajadzētu priecāties, ka viņi nemet marihuānai vai kādai citai narkotikai. Taču es nepriecājos, jo šie jaunie cilvēki nekad nekļūs par sabiedrībai derīgiem...
Kas vispār ir sabiedrībai derīgs cilvēks? Vai tas, kurš ir izveidojis lielu uzņēmumu un tagad sēž savā lepnajā namā uz sava naudas maisa? Laikam gan, jo uz tādiem cilvēki noskatās ar apbrīnu, arī skaudību. Bet ko viņš ir devis sabiedrībai? Mantu kulta dievus. Ieborējis pelēkās cilvēku masas apziņā, ka viņu dzīve nav pilnvērtīga, jo viņiem nepieder viss, kas tiem varētu piederēt.
Vismaz televīzijas reklāmās man kāds visu laiku cenšas iestāstīt, ka katram cilvēkam no rīta ir jānotiesā viens jogurts, vismaz desmit dažādu veidu vitamīni un zāles, jaunākais kausētais siers (bez maizes), kam virsū jāuzdzer gāzēta un salda limonāde, krūze kafijas un tējas, un pudele alus. Pa ceļam uz darbu, braucot jaunākā modeļa apvidus automobilī, kuru nemaz nevaru atļauties iegādāties, jānorij piecu dažādu veidu šokolādes batoniņi (jo es taču jutīšos izsalcis!) un no jaunākā modeļa mobilā telefona, no kura funkcijām protu un paspēju izmantot tikai piekto daļu, jāzvana visiem paziņām pēc kārtas, jo telefona sarunas no rītiem taču ir tik lētas!
Un šis kāds man to augām dienām borē tik uzcītīgi un veiksmīgi, ka es kļūstu neapmierināts ar savu pašreizējo materiālo stāvokli, jo nevaru iegādāties visas tās lietas, kuras man ir nepieciešamas, lai piekrāmētu savu dzīvesvietu un arī kabatas ar krāmiem, kurus, iespējams, nekad arī neizmantošu, taču man tos vajag tāpēc, ka šis kāds teica, ka vajag. Un kad mans dzīvoklis beidzot būs kļuvis tik piebāzts un šaurs, ka knapi varēšu apgriezties ap savu asi, es došos uz banku un ņemšu kredītu, lai iegādātos māju jo tā vajag. Es nemetīšu ārā visus tos krāmus, kas ir aizņēmuši manu dzīves telpu, jo var gadīties, ka reiz pienāks tā diena, kad man šī lieta būs vitāli svarīga. Un tad nu es slavēšu Kādu, ka man nebūs pa galvu pa kaklu jānesas uz veikalu, lai to iegādātos.
Nē, es nepavisam negribētu sacīt, ka šis uzņēmējs ir devis sabiedrībai ko derīgu, taču es, pavisam noteikti, neteikšu, ka tie padsmitgadnieki ir sabiedrībai derīgi cilvēki; es neteikšu, ka es esmu sabiedrībai derīgs cilvēks. Katrs no mums ir derīgs tikai atsevišķiem konkrētiem cilvēkiem, kas ir iemanījušies mūs izmantot savā labā, bet sabiedrībai derīgi mēs neesam neviens. Mēs vienkārši esam.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, April 18th, 2004
| |
20:19
|
|
Šodien ievietoju publiskai apskatei divus savus stāstus "Eižens Tūļa un baznīckungs" un "Eižens Tūļa un krogs". Stāsti ir jau labu laiciņu nostāvējušies un apauguši ar putekļu kārtu, taču ceru, ka būs labi.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
20:07 - Eižens Tūļa un baznīckungs
|
NB! Redakcija neatbild par stāstā sastopamo personu izteikumiem un ideoloģiju.
Visi tēli un notikumi ir autora slimīgās fantāzijas auglis.
Kad Eižens Tūļa pirmo reizi pēc ilgiem gadiem iesoļoja baznīcā, viņu pārņēma kauns. Kauns par to, ka viņa dvēseli nebūt nepārņēma tā apgarotības sajūta, par kuru viņš bija lasījis ticīgo atmiņās. Bet ko tad varēja gribēt, ja Eižens baznīcas būšanu uzskatīja par agrīno viduslaiku veiklu reklāmas triku, kā no lētticīgajiem (pareizāk gan būtu sacīt – dievticīgajiem) ļautiņiem izspiest desmito tiesu no nopelnītā.
Gluži loģiski, rodas jautājums, kāda, atvainojiet, bet velna pēc viņš spēra kāju pār nama slieksni, kura īpašnieks minētajai personai bija gluži vienaldzīgs, jo Eižens negāja Dievu lūgt. To viņš nekad nebija darījis un visticamāk savā mūžā arī nekad nedarīs, kaut arī sena tautas paruna brīdina nekad nesacīt “nekad”.
Arī kāds lauku ceļotājs pirms vairākiem gadiem, turklāt vēl būdams pārliecināts komunists, bet komunistiem, kā mums visiem labi zināms, vienīgais Dievs ir zinātne, uzskatīja, ka cilvēks uz šīs pasaules ir visu varošs un augstākas būtnes ir tikai vārgu ļautiņu izdomājums, lai būtu kam pateikties par veiksmēm un ko lamāt nelaimes brīžos. Tā viņš uzskatīja līdz brīdim, kad, iznācis mežmalā, sastapās ar visai apjomīgu, sarkanacainu bulli, kurš vientuļo ceļotāju noturēja par pretendentu uz viņa govīm, kas, pats par sevi saprotams, nebija patiesība, jo padomju laikā viss piederēja tautai, nevis kaut kādam tur niknam bullim, kurš pat komunistiskās partijas manifestu nav lasījis. Bet ej un iestāsti to viņam!
Eižens Tūļa savā mūžā ar nikniem buļļiem ticies nebija (un to mēs viņam arī nenovēlam), tāpēc smagās baznīcas durvis jaunais cilvēks tika vēris elementāras cilvēka ziņkārības dzīts, par ko tagad no sirds kaunējās, jo šo rakstura īpašību allaž mēdza piedēvēt vecām vecenēm, kuras, aiz gara laika nezinādamas, ko iesākt, bāza degunu visur, kur vien to varēja iegrūst. Viena tāda dzīvoja Tūļas jaunskungam tieši kaimiņos, un viņš to bija nokristījis par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni, kaut arī labākajā gadījumā norūca šai klusu “labrīt”, kad vecene, padzirdusi troksni kāpņu telpā, pabāza pa durvīm savu kaulaino degunu, lai redzētu, kas iet un kas nāk. Jāatzīst, ka nekādu sarunu Eižens ar viņu pat gribēdams nevarēja uzsākt, jo ikreiz pēc jaunā cilvēka sveiciena šamā zibenīgi ierāvās atpakaļ savā dzīvoklī, izlikdamās, ka viņa neko nav redzējusi un arī viņu neviens nav redzējis – tikai Nepieklājīgā Kaimiņu Jaunieša stulbās iedomas.
Atkarībā no garastāvokļa, Eižens vai nu dusmojās par šo nejēdzīgo paradumu, vai arī sirsnīgi noņirdzās, taču gadījās arī reizes, kad jaunais puisietis no tiesas nobrīnījās, kā, tādā ātrumā aizcērtot durvis, Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene nav palikusi bez sava smaržu un smaku uztvērējorgāna, ko sadzīvē parasti dēvē par degunu. Eižens ne mirkli nešaubījās, ka reiz pienāks tā diena, kad Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene un viņas deguns atradīsies katrs savā durvju pusē, taču šobrīd viņš visiem spēkiem nolādēja to brīdi, kad nolēma ieskatīties pa ceļam sastaptajā baznīcā, tādā veidā nedaudz līdzinādamies savai jocīgajai kaimiņienei.
Apjautis šo skarbo un nebūt ne glaimojošo patiesību, Eižens grasījās ņemt kājas pār pleciem un desot projām, taču bija jau par vēlu – no viena baznīcas stūra kā Neptūns no jūras viļņiem iznira pats baznīckungs. Tiesa, ceļu uz izeju viņš neaizšķērsoja, taču jaunais cilvēks ziņkārībai nevēlējās pievienot vēl kādu nelāgu īpašību, proti, nepieklājību, tāpēc paspēra soli uz mācītāja pusi un klusi sveicināja.
Svētais tēvs, kā pagasta vecenes viņu mēdz uzrunāt, bija samērā iespaidīga auguma vīrs – tāds, ap diviem metriem bez kakla, turklāt, dievmaizītes brangi sarijies, ne pa jokam bija padevies arī platumā. Eižens, kurš visu savu līdzšinējo mūžu bija nodzīvojis, valkājot mazāko izmēru apģērba gabalus, no sirds apskauda acīm redzami labajā maizē (Dieva kā nekā) tikušo mācītāju. Cienīgtēvs, ja tā varētu izteikties, bija ne tikai labi noaudzis dēlietis. Viņa izskatu draudīgāku padarīja dziļa rēta, kas stiepās pāri visam labajam vaigam. To viņš reiz dabūja kādā dievkalpojumā, pārāk intensīvi vicinoties ar krustiņu. Pēc šī atgadījuma viņa baznīcā sāka parādīties arī gados jaunāki cilvēki, jo goliātiskais sprediķotājs runas karstumā bija paguvis noelsties: “Dievs mani soda par manas draudzes grēkiem!”
Kaut kāda vainas apziņa cilvēkiem acīmredzot bija saglabājusies arī visai nežēlīgajos kapitālisma laikos, tāpēc baznīcā bijušās vecenes tūlīt pat metās ceļos un skaļā balsī, turpat uz vietas, izsūdzēja savus neizsūdzētos grēkus. Viena nebija laikā pabarojusi savas cūkas, bet cita atkal zupā bija iebērusi par daudz sāls, tāpēc vīram bija sanākušas ne sevišķi garšīgas pusdienas. Klausītāju sirdsmieram piebildīšu, ka nedz cūkas, nedz arī minētais vīrs no tā ķelli nenolika. Cūkas savu dzīvi beidza, kā jau tas cūkām pieklājas, bet vīrs ar pārsālīto zupu vietējā krogā žūpo vēl šobaltdien. Vienīgā nelaime, kādā kautiņā ir zaudējis divus priekšzobus, taču pārējie dzērāji viņu par to apskauda. “Šitādā vīzē ātrāk līst iekšā alus,” viņi teica, taču paši no saviem zobiem atbrīvoties nepavisam nesteidzās.
Atstāsim kauslīgos dzērājus savā ierastajā vietā vienus pašus (lai viņiem pilni kausi!) un atgriezīsimies atpakaļ netālajā baznīcā, kur Eižens Tūļa, maķenīt sabijies no mācītāja baigā izskata, gandrīz nedzirdami klusi sveicināja augstāk minēto personu.
“Sveicināts, jaunais cilvēk!” tēvs Goliāts noaurojās tik pērkonīgā balsī, ka Eižens noturēja šamo par galīgi ķertu cilvēku, kurš savu dzīvi grib beigt zem paša baznīcas drupām. Un Tūļas jaunskungs nebija sevišķi tālu no patiesības, jo baznīckunga sapnis tik tiešām bija nomirt iemīļotajā baznīciņā. Šī iemesla dēļ viņš tajā uzturējās cik vien iespējams bieži, kaut arī bija vēl tikai trīsdesmit piecus gadus vecs un tik drīz no dzīves aiziet netaisījās, lai gan diženā Jēzus Kristus dvēsele no miesām šķīrās nieka trīsdesmit trīs gadu vecumā, tiesa, ne bez citu cilvēku palīdzības. Katrā ziņā, zem gruvešiem cienīgtēvs palikt tomēr negribēja (un velti, tā būt skaista nāve un vēl skaistāka kapa vieta), jo uzskatīja, ka dievnamu nenāktu par skādi atstāt arī nākošajām paaudzēm.
“Kādi vēji tad tevi šurp atpūtuši?” viņš turpināja vairs ne tik skaļi, taču pietiekami, lai sacīto bez pūlēm varētu sadzirdēt arī aiz dievnama ārdurvīm.
“Tik tiešām nemāku atbildēt,” Eižens Tūļa sacīja jau mazliet drošākā balsī. “Kaut arī laukā ir diezgan stiprs vējš, un tā virzienu noteikt nebūtu sevišķi grūti, jāatzīst, ka man nav ne mazākās sajēgas par debespusēm.”
Bet kaut kāds iemesls tavai ienākšanai tā kunga namā taču ir!” tēvs Goliāts, smiedams savus pērkondimdošos smieklus (jaunietis viņam bija makten iepaticies), izsaucās tādā balsī, ka Eižens tūdaļ nožēloja, ka, ieraudzījis draudzes ganu, tomēr nebija meties ārā pa durvīm.
“Atzīšos, ka savu kāju pār slieksni spēru tīras ziņkārības vadīts, par ko šobrīd ļoti kaunos,” Eižens mazliet piesarka un nodūra acis, “jo man kaimiņos dzīvo tāda Ziņkārīgā Kaimiņu Vecene…”
Šajā vietā mēs notikumus patīsim drusku uz priekšu, jo nedomāju, ka lasītājam būs interesanti lasīt vēlreiz par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni, kaut arī šī persona ir patiešām interesanta un nenāktu par skādi ar viņu iepazīties maķenīt tuvāk. Un to mēs visticamāk arī darīsim, ja vien šī līdz nodaļai, kurā esmu nolēmis ielūkoties viņas ikdienas dzīvē, nebūs paspējusi atstiept kājas, citiem vārdiem sakot, nosprāgt. Tieši tā, es nekļūdījos, jo mūžībā aiziet tikai radi, draugi un tuvi paziņas, kamēr vecenes, kurām pat īsto vārdu nezinām, kāpēc saucam par Ziņkārīgajām Kaimiņu Vecenēm, ņem un nosprāgst. Un labi vien ir, jo viņu garie deguni, kas allaž stāv izbāzti ārā pa dzīvokļa durvīm, traucē mums nokļūt līdz savam miteklim. Tad nu mēs spraucamies kā konduktori pārpildītos trolejbusos, līdz kaut kur aizķeramies (domājams, aiz tā paša deguna) un nokrītam pa trepēm, un nositamies. Beigts un pagalam. Pirms brīža cilvēks vēl lamāja kaimiņieni par stulbu vistu, bet nu jau sēž šķīstītavā un taisnojas vienam no ercenģeļiem, kāpēc viņš tā ir darījis.
“Bet viņa taču patiešām ir stulba!” taisnojas mirušā dvēsele, bet Gabriels tikai noskalda: “Uz Elli!”
Laikam jau Paradīzē nokļūt var tikai tie ļaudis, kas savā mūžā nevienam nav adresējuši vārdus “stulbā vista” (der arī citi dzīvnieki) vai “stulbais lauku vecis”, kas nozīmē tikai to, ka ceļš uz Paradīzi ir atvērts tikai “stulbajām vistām” un tikpat “stulbajiem lauku večiem”, jo šie cilvēki savā mūžā neatrod nevienu stulbāku būtni par sevi, ko varētu nosaukt iepriekš minētajos vārdos.
Savukārt tādi cilvēki kā Eižens Tūļa līdz ercenģeļa jautājumiem nemaz nenonāk, jo Eižens Dievam neticēja, par ercenģeļiem nemaz nerunājot. Taču arī Ellē Eiženam nebija lemts nokļūt, jo savā mūžā ne reizi (kaut kas neticams!) nebija lietojis tik populāro sakāmo: “Velns lai parauj!” Kur tad pēc nāves nonāks Eižens Tūļa? Grūti pateikt, taču visticamāk, ka pie Jupja, jo iepriekš minētā teiciena vietā viņš mēdza sacīt “Jupis parāvis”.
Taču nelauzīsim galvu par to, kur pēc nāves nonāks Eižens Tūļa, ja viņš pats šobrīd centās izgudrot veidu, kā tikt vaļā no atkal smejošā baznīckunga. Šoreiz viņš smējās par Ziņkārīgo Kaimiņu Veceni. Un smējās savu resno vēderu abām rokām turēdams, kaut arī mācītājam tas nepavisam nepiedienēja. Pēc brīža to saprata arī pats tēvs Goliāts un momentā, it kā nekas nebūtu noticis, ieņēma tik stingru fizionomiju, kāda vēl ir atrodama tikai Ādolfa Hitlera portretos.
“Vai tu nevēlētos izsūdzēt grēkus?” tēvs Goliāts pilnā nopietnībā vaicāja Eiženam.
“Diemžēl tas nav iespējams, jo es neesmu grēkojis,” jaunietis atbildēja tikpat nopietni, par ko cienīgtēvam bija lielum lielie brīnumi (protams, ne jau par sava sarunu biedra sejas izteiksmi, jo rietumu pasaulē atzītajās cilvēktiesībās savulaik tika ietverts arī pants, kurš katram cilvēkam noteica tiesības būt nopietnam).
“Tas nu gan nav iespējams!” tēvs Goliāts izsaucās. “Katram cilvēkam savā dzīvē ir gadījies sagrēkoties, kaut arī pavisam nedaudz.”
“Bet es no tiesas neesmu grēkojis!” Eižens tiepās. “Redziet,” viņš centās paskaidrot savu pozīciju, “Dieva priekšā grēkus var nožēlot tikai tie, kuri Dieva priekšā tos arī izdara. Vai ne?” viņš palūkojās uz svēto tēvu, kurš ar apbrīnojamu uzmanību centās sekot jaunā puiša domas pavedienam. “Tā kā es Dievam neticu,” Tūļas jaunskungs, elpu ievilcis spēra vaļā savu kreiča dāmu, kas šādā spēlētāju kompānijā varēja beigties visai bēdīgi, lai neteiktu vairāk, “tā kā es Dievam neticu, tad nekādi nevaru nogrēkoties viņa priekšā, kas nozīmē, ka grēku izsūdzēšana, ko jūs man piedāvājāt, būtu visai bezjēdzīgs pasākums.”
Eižens smagi nopūtās, gaidīdams cienīgtēva reakciju uz saviem vārdiem, kas būtībā nolīdzināja tēva Goliāta kalpošanu Dievam līdz ar zemi, vismaz Eižena priekšā jau nu noteikti. Taču, tā kā tēvs Goliāts Dieva priekšā varēja nogrēkoties, turklāt ļoti smagi, tad baznīcas telpās asinis nelija. Tās nelija arī aiz stūra, kur divi konfliktā nonākuši vīriešu kārtas pārstāvji parasti noskaidro domstarpību cēloņus un, pie reizes, soda pasākuma galveno vaininieku. Pats par sevi saprotams, ka vienkāršā tautas valodā šo procesu dēvē par vicošanos.
“Par šādiem vārdiem, jaunais cilvēk, jūs nokļūsiet Ellē!” Eižena sacītais tēvu Goliātu gluži vienaldzīgu nebija atstājis, tāpēc šis nu nomaurojās kā zilonis riesta laikā.
Eižens, baidīdamies, ka blakus esošā kolonna no mācītāja pērkonīgajiem dārdiem varētu sabrukt un uzgāzties jauneklim taisni virsū, pārraujot viņa necilo dzīves gājumu pašā sākumā, maķenīt sarāvās. Bet kolonna nesabruka, tāpēc viņš atkal izslējās visā garumā un mierīgi sacīja savam sarunu biedram, kuru nu jau droši varēja uzskatīt par pretinieku, vārdus, kas cilvēkam ar vājāku sirdsdarbību varēja izrādīties pēdējie mūžā dzirdētie.
“Nezinu, vai par laimi vai nelaimi,” jauneklis prātoja, “taču arī tur es nevaru nonākt. Redziet, es neticu ne tikai Dievam un Paradīzei, bet arī Velnam un Ellei.”
Ja tēvs Goliāts visas savas izjūtas censtos atainot ar žestu palīdzību, tad viņa oponents noteikti būtu pamanījis, kā baznīckungam nolaižas rokas. Taču tēvs Goliāts, pēc nelaimīgā atgadījuma ar krustiņu, sevišķi aktīvi žestikulēt nemēdza, tāpēc Eižens saklausīja tikai viņa jautājumu, kas vairs neskanēja jau ierastajā pērkondimdošajā balsī, bet gan tik klusi kā Eižena Tūļas sākotnējais “labdien”.
“Tam man ir jājautā, kam tad jūs ticat?”
“Kam es ticu?” Eižens bija sprukās, jo patiesībā neticēja nevienam un nekam, ja nu vienīgi tam, ka aiz pirmdienas, pilnīgi noteikti, seko otrdiena un tā tālāk, ko arī pasacīja milzonīgajam baznīckungam.
Tēvs Goliāts atviegloti nopūtās. Neticīgais kaut kam tomēr ticēja! Tas nekas, ka pirmdiena un otrdiena gluži Dievs vis nebija, taču savu roku to tapšanā gan bija pielicis.
Uzblīdušais dvēseļu gans pie sevis nomurmināja “āmen”, pārmeta krustu un lēniem soļiem aizslāja, no kurienes bija nācis.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, April 17th, 2004
| |
20:13 - Eižens Tūļa un “Krogs”
|
Eižens Tūļa un “Krogs”
Pēc ne visai vieglās sarunas ar tēvu Goliātu Eižens Tūļa jutās mazliet izsalcis, lai neteiktu vairāk. Patiesībā viņš bija izbadējies kā vecs vilks, kurš jau labu laiku nav spējis nomedīt pat ne lauku peli. Tā kā laukā bija vasaras laiks, tad jaunais cilvēks, iznācis no baznīcas, tūlīt pat sāka lūkoties apkārt pēc zem milzīgiem saules – lietussargiem izliktiem galdiņiem. Kas meklē, tas atrod. Sevišķi daudz gan to galdiņu nebija, tikai divi, taču, tā kā abi bija brīvi, turklāt Eiženam bija vajadzīgs tikai viens, Tūļas jaunskungs, daudz nedomādams, devās turp, savu debeszilo fordiņu atstājis pie baznīcas. Atpakaļ nākot savāks.
Taisnību sakot, pēc dokumentiem Eižena Tūļas “Ford Fiesta” bija tumši zils automobilis, taču, laikam ejot, saule un lietus bija darījuši savu darāmo un divdesmit gadus veco transporta līdzekli maķenīt pabalinājuši. Tikpat veco mašīnas saimnieku tas gan sevišķi neuztrauca, jo viņam galvenais bija mašīnas spēja kustēties uz priekšu. Jāatzīst, ka reizēm mazais fordiņš to darīja tikai ar ārēju spēku palīdzību. Bet ko gan jūs varat gribēt no tik vecas automašīnas? Nevainojamu tehnisko stāvokli? Teorētiski, protams, tas ir iespējams, taču, kā jau no matemātikas stundām skolas laikā jūs to labi atceraties (cits varbūt neatceras itin neko, taču, ņemot vērā, ka šis stāsts nepavisam nav zinātnisks apcerējums par matemātikas teorijām, droši varat klausīties tālāk, tā arī neko nesapratis. Kaut gan zinātniskos darbus jau arī var lasīt tikai tāpēc, lai nosistu laiku un ātrāk sagaidītu to stundu, kurā svētais Pēteris vai arī Lucifera kungs mūs sauks pie sevis. Tas nekas, ka nav interesanti.), katrai teorijai ir savi izņēmumu. Un Eižena Tūļas auto, pilnīgi noteikti, tāds arī bija, līdzīgi kā daudzi citi šāda vecuma automobiļi.
Pa to laiku, kamēr es te vairāk vai mazāk gudri (drīzāk jau mazāk nekā vairāk) apcerēju padzīvojušu automašīnu tehnisko stāvokli, mūsu stāsta galvenais varonis, kura gaitām mēs sekojam līdzi ar patiesu interesi (neraizējieties, ja arī jūs tas neinteresē, klausieties vien tālāk), bija paguvis ieiet mazā, salīdzinot ar galvaspilsētas populārākajām ēstuvēm, un tumšā būcenī, kur pie vienīgā galdiņa žūpoja vietējie darbaļaudis. Un ko gan citu viņiem bija darīt, ja darba viņu dzimtajā pagastā visiem tā arī nepietika? Jūs teiksiet, braukt strādāt uz citu pagastu? Ideja, protams, nav peļama, bet kas tad žūpos piesmakušajā dzertuvē, kas reizi pa reizei kādam garāmbraucējam kalpoja arī par ēstuvi? Es jums to pateikšu – neviens! Un to jau nu nekādi nevarēja pieļaut, jo dzertuve, kuras izkārtne ar nosaukumu nekādi nebija salasāma, pagastam bija kā riebīga rēta uz sejas (taisni kā tēvam Goliātam), kura neiedomājami veiksmīgi bojāja tās nēsātāja izskatu, taču vienlaicīgi padarītu neatpazīstamu miesīgai mātei, ja rēta pēkšņi ņemtu un pazustu. Bet rētas tāpat vien pazust nemēdz. Pazust netaisījās arī dzertuve, kurai vārdu labākajā gadījumā zināja vien tā saimnieki, bet vietējie iedzīvotāji ļoti vienkāršā kārtā dēvēja par “Krogu”.
Reiz kāda izmisumā iedzīta sieva pa nakti bija pielaidusi minētajai iestādei uguni, taču tik neveiksmīgi, ka puslīdz nopietni cieta vien kāds vecs un sarūsējis spainis, kas no laika gala bija mētājies pie viena no “Kroga” stūriem. Kā viņai tas bija izdevies, man neprasiet, jo dzertuvju dedzināšanu savā mūžā neesmu centies praktizēt, taču neveiksme šamo iedzina vēl lielākā izmisumā, līdz beidzot, pēc nedēļu ilgušas vārguļošanas, latviešu tautas diženākā no neatzītajām tikumības cīnītājām ņēma un atdeva galus. Vienkārši tāpat, aiz bēdām par neizdevušos tautas atbrīvošanas operāciju.
Vīrs par sievas nāvi bija tik ļoti nobēdājies, ka nākošajā rītā krogā neparādījās. Pudeles brāļi jau sāka mazliet satraukties. Viens pat izteica minējumu, ka viņu biedrs būs ņēmis un atstiepis kājas, ja reiz pulksten trijos vēl nav ieradies savā postenī, taču pēc pusstundas durvis tika atgrūstas un tajās stāvēja mironis, kā dzīvs.
“Bratiņ!” iesaucās kāds dzērājs, kuram trūka divu priekšzobu (starp citu, pie minētā iztrūkuma vainīgs bija tieši Mironis), “Mēs jau domājām, ka tu būsi ņēmis un atdevis galus!”
“Es ne,” Mironis noteica un aiztaisīja “Kroga” durvis, “vecā.”
“Ak tad nosprāga gan?” ar neviltotu interesi apvaicājās dzērājs, kura seju klāja diezgan biezi bārdas rugāji.
“Pagājušajā naktī,” apstiprināja Mironis un piegāja pie letes, lai nopirktu vienu pudeli šņabja, par ko viņa biedri no sirds nopriecājās.
“Tad jau mēs varēsim žūpot līdz pat rītam!” Noaurojās Rugājs un trieca savu nodzerto dūri pret galdu tā, ka tas bīstami nokrakšķēja, tādā veidā cenzdamies parādīt savu neapmierinātību pret tik nežēlīgu izturēšanos.
Ne nu žūpoja, ne kā. Pulksten astoņos vakarā atnāca vēl dzīvi palikušās sievas ar slotām un pagasta alkoholiķu biedrību aiztrieca uz mājām. Kā jau katru vakaru, tikai šoreiz visi pieci dzērāji, nē, četri – Mironi varam neskaitīt, klusībā domāja, kā varētu savas sievas beidzot nomaitāt, lai atkal varētu žūpot līdz agrai rīta gaismai. Gluži kā vecos laikos, kad visi vēl strādāja kolhozā.
Kopš tās dienas jau bija pagājuši divi gadi, bet neviens savu sievu piespiedu kārtā no šās saules aizraidījis vēl nebija. Tā tikai Miroņa sieva savu dvēseli bija atdevusi Dievam (žūpu pulciņš gan katru dienu uzdzēra, lai Miroņa nelaiķa vecenei zem katla būtu pietiekoši daudz malkas, bet tas nu tā. Lai jau viņiem tas prieciņš tiek), jo “stulbās vistas”, bez vārda runas, nonāca pa taisno Paradīzē. Bet nelaiķe “Kroga” dedzinātāja neapšaubāmi bija stulba, gudrāka sieviešu dzimuma pārstāve (šoreiz apzināti izvairījos no apzīmējuma “daiļais dzimums”) ar spirta un papirosu smaku piezīdušos būdu būtu nosvilinājusi tā, ka ne pelni pāri nepaliktu, kamēr šī, avīzei uguni pielaidusi, degošo papīra gabalu tūliņ svieda zemē un dieba prom. It kā uguns zinātu, vai tai vajag dedzināt būdu vai spaini! Tad nu, lai tauta šo lieki neķengātu pa vietējo avīzi, uguns izvēlējās pacepināt nevienam nevajadzīgo bleķa spanneli. Un pareizi darīja, jo kur tad Eižens Tūļa, iznācis no baznīcas būtu devies papusdienot? Droši vien, ka nekur, taču tagad viņš stāvēja tumšajā krogā un centās atrast ēdienkarti.
“Atvainojiet,” viņš visbeidzot vērsās pie “Kroga” saimnieces, kas uz potenciālo klientu skatījās tik augstprātīgu fizionomiju, ar kādu pat diženais Napoleons neatļāvās uzlūkot gūstā saņemtos ienaidnieka karavīrus. “Vai es nevarētu palūgt kādu otro ēdienu?”
“Ko jūs gribat?” saimniece noskaldīja tādā balsī, it kā viņai būtu jāmaksā Eiženam Tūļam par to, lai viņš varētu paēst “Krogā” un nevis otrādi.
“Kādu otro ēdienu,” Eižens atbildēja pēc iespējas pieklājīgāk, “Un, vēlams, siltu.”
“Re, kur viss ir rakstīts!” vecene (atļaušos viņu saukt tā) atbildēja tikpat nelaipnā balsī kā pirmīt un norādīja uz kādu tumšu plankumu, kas, loģiski padomājot, varēja būt ēdienkarte, bet tikpat labi varēja arī nebūt.
Ēdienkarte, kā to sabiedrībā pieņemts dēvēt, bija veidota no vienkāršas koka plates, kurai, labāka rezultāta iegūšanai, pāri bija pārlaists ar grīdas krāsu. Citiem vārdiem sakot, ēdienkarte bija neapšaubāmas nekvalitātes tāfele, uz kuras pēdējo reizi kaut kas bija uzrakstīts, labākajā gadījumā pirms gadiem pieciem. Kā jau noprotat, izlasīt tās saturu nebija iespējams. Tik vien kā melnu acetona krāsu uzķellēto “MENU”.
Tā nu Eižens Tūļa stāvēja pie letes un nekādi nespēja tikt gudrs par “Kroga” virtuves piedāvātajiem labumiem. Vienu brīdi viņam pat iešāvās prātā doma, ka varētu paprasīt, lai Saimniece savu “meņū” nolasa viņam priekšā, taču, nevēlēdamies pataisīt sevi par pilnīgu muļķi, šo ideju atmeta kā nederīgu.
“Tad jūs ņemsiet kaut ko vai neņemsiet?” Saimniece kļuva manāmi nervoza.
“Ņemšu, ņemšu,” Eižens mazliet piemiedza acis, lai labāk varētu padomāt, kā izkļūt no situācijas. Zinātnieki gan apstrīdēs, ka acu piemiegšana prāta spējas neuzlabo (cik tas cilvēks bija stulbs, tik stulbs viņš arī paliks), taču Eižens tā mēdza darīt, un lai jau viņam tiek.
“Nu, tad...” Saimniece nerimās skubināt potenciālo klientu.
“Ej bekot!” nodomāja Eižens (rupji, bet patiesi) un attapās, ka vienmēr un visur ir bijuši kartupeļi un cūkgaļas karbonāde, ko tūlīt pat priecīgi pasūtīja, piebilzdams, ka klāt vēlētos arī kāpostu – burkānu salātus.
“Kādu mērci?” vecene jautāja tādā tonī, it kā šis ūķis varētu piedāvāt vairāku veidu mērces.
“Krējuma,” Eižens uz labu laimi sacīja.
“Nav tādas.”
“Ko tu neteiksi!” viņš nodomāja. “Tad uzmetiet virsū kādu karoti majonēzes vai krējuma!”
Tiktāl viss bija nokārtots. Eižens samaksāja prasīto summu un piebilda, ka ēdīs ārpusē, uz ko Saimniece tikai paraustīja plecus, ar to gribēdama sacīt, ka viņas pēc jaunais cilvēks varētu iet arī sevis pēc un pusdienas neēst vispār, galvenais, lai samaksā naudu!
“Lai tavai vecenei zem katla netrūkst malkas!” Bezzobainais uzsauca tostu, par ko Mironis viņam sirsnīgi pateicās.
Ja jūs domājat, ka mūsu dzērāji bija ļauni cilvēki, kas nemīlēja savas sievas, tad jūs rūgti maldāties. Mīlēja, tikai vēl vairāk viņi mīlēja iedzert, bet dzeršana bez tosta, Rugāja vārdiem izsakoties, bija prasta nodzeršanās. Bet dzēra viņi ar baudu un savā stilā, kas bija mantots no viņu tēviem, starp citu, tādiem pašiem dzērājiem kā šie. Reizēm gan gadījās, ka prātā nenāca neviens tosts, bet, tā kā dzert gribējās, tad uzdzēra par Miroņa vecenes labo dzīvi ellē.
Eižens ārā sēdēdams bija mazliet aizdomājies, tāpēc tostus nesaklausīja. Tāpat viņš nedzirdēja, kā Saimniece noķērcās, lai jaunais cilvēks nākot pakaļ savam pasūtījumam. Atjēdzas viņš tikai tad, kad vecene stāvēja durvīs un vaicāja, vai viņam viss klāt būšot jānes.
“O!” jauneklis nopriecājās, “Tas būtu ļoti laipni no jūsu puses.”
Saimniece norūca zem deguna kaut ko par būšanu un nebūšanu, kas Eiženam lika saprast, ka pašam vien būs jākustina savas kuslās kājiņas, lai tiktu pie karbonādes.
Bet karbonādes nebija! Tās vietā uz šķīvja atradās nelielos kubiciņos sagriezta gaļa, kas stipri vien atgādināja gulašu. Nebūdams sevišķi kautrīgs zēns pēc dabas, viņš par savām aizdomām ieminējās arī Saimniecei.
“Gulašs,” viņa apstiprināja, “Kas jums nepatīk?”
“Tas, ka es pasūtīju karbonādi, bet jūs man mēģināt iesmērēt kaut kādu tur gulašu!” Eižens Tūļa bija neapmierināts.
“Par gulašu!” iesaucās dzērājs ar sarkanu cekulu uz galvas un pacēla kausu.
“Nē!” iebilda Mironis, “Par karbonādi!”
“Par karbonādi,” piebalsoja Bezzobis, “kuras nav!”
Visi, izņemot Saimnieci un Eiženu Tūļu, mūsu stāsta galveno varoni, iedzēra.
“Priecājieties,” atcirta Saimniece, “ka jūs vispār šeit apkalpo!”
“Esmu neizsakāmi pateicīgs,” Eižens noņurdēja, paņēma šķīvi ar gulašu un izgāja ārā.
Saules gaismā viņš konstatēja, ka kāpostu – burkānu salātu vietā viņš ir aplaimots ar biešu salātiem.
“Jupis viņus rāvis!” Eižens pukojās, ēzdams savas pusdienas, kas, sabojātā garastāvokļa dēļ, viņam pie sirds sevišķi negāja.
Taisnības labad jāpiebilst, ka muļķos šis puisis nepalika. Paēdis no nezināmas izcelsmes gaļas gatavoto gulašu, tukšo šķīvi ņēma un ielidināja “Kroga” logā. Logs džinkstēdams saplīsa, izsaukdams dzērājos neviltotu izbrīnu.
“Par logu!” pirmais attapās Rugājs.
“Par logu,” piebalsoja Bezzobis, “kura nav!”
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Thursday, April 15th, 2004
| |
19:49
|
|
Viņi protestē. Atkal.
Jādomā, ka nav nekādas sevišķās vajadzības konkretizēt, kas tieši protestē un pret ko protestē. Tāpat jau visiem viss ir skaidrs – krievu jaunieši protestē pret izglītības reformu.
Bet arī mēs protestējam. Pret ko? Mēs protestējam pret to, ka viņi protestē, un mēs protestējam pret to, ka ir cilvēki, kas neprotestē pret to, ka viņi protestē. Mēs protestējam pret to, ka pavasaris ir atnācis pārāk vēlu. Mēs protestējam pret to, ka šodien ir pārāk karsts laiks, tāpēc biezais ziemas mētelis ir jāstiepj uz rokas. Smagi un nogurdinoši. Mēs protestējam pret to, ka darba devējs mums nemaksā tik lielu algu, kā mums gribētos, un mēs protestējam pret to, ka krējums pārāk ātri paliek vecs.
Bet mēs to darām klusībā, pie sevis. Un var jau būt, ka tieši tas arī ir iemesls, kāpēc mūsu dzīvē nekas nemainās, jo par mūsu protestiem neviens neko neuzzina, kamēr krievu jaunieši neapmeklē skolu, lai piedalītos mītiņos un protestētu pret to, ka no pirmā septembra viņi nevarēs mācīties... vai tad klaiņodams pa ielām un dzerdams alu kāds cilvēks ir gudrāks kļuvis? Var jau būt, ka kāds arī ir, taču, ja cilvēks grib mācīties, tad lai viņš to dara!
Bet viņi protestē, un viņus rāda visās Latvijas televīzijās, par viņiem raksta visās Latvijas avīzēs un, iespējams, ne tikai. Viņu sāpe šobrīd tiek izkliegta visskaļāk. Es gan savu sāpi paturu pie sevis. Daudzi patur, tāpēc tiem, tur augšā, liekas, ka mums viss ir kārtībā. Tāpēc arī viņi par mums nerūpējas un nedomā, jo mums viss ir kārtībā; jo mēs savu sāpi paturam sevī – ko tad nu es tur kliegšu, citiem taču iet vēl sliktāk.
Bet varbūt tomēr vajadzētu? Kliegsim tā, ka koku galotnes līgoties sāks! Piekliegsim visu pasauli, lai citi beidzot saprastu, ka mūsu sāpe ir tikpat liela kā viņu, ja ne vēl lielāka! Taču mēs nekliegsim, jo citiem iet vēl sliktāk.
Un kamēr mēs klusēsim, kliedzējs no mums ņems un dabūs visu, ko tam vajag. Mēs kliedzējam atdosim savu pēdējo kreklu, jo viņam taču iet sliktāk nekā mums. Un kamēr mēs klusēsim, nabagais kļūs bagāts, bet bagātais - nabags; aizmirstais kļūs slavens, bet slavenais – aizmirsts.
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|