|
|
Tuesday, April 20th, 2004
|
11:45a - Aklais akordeonists
Vakar atkal redzēju aklo akordeonistu.
"Kur tu teci, kur tu teci..."
Es, tāpat kā lielākais vairums, aizsteidzos viņam garām, cenzdamies neuzlūkot nelaimes ķerto vīru. It kā mūsu novēršanās noslaucītu viņu no zemes virsas... Ir labāk, ja neviens tumšs plankumiņš neizbojā mūsu rozā pasauli.
Un tomēr, vēl ilgi, cauri lielpilsētas trokšņiem, man līdzi laužas aklā akordeonista spēlētā melodija...
"Virši zili, virši sārti
Tā kā jūra zibu un zied.
Pēdējie tie goda vārti,
Vasarai, kur cauri iet...
Paies gadi, norims ilgas,
Acīs uguns izdzisīs,
Dvēseli kā sausas smilgas
Saltas, tukšas dienas tīs."
(comment on this)
|
11:56a - Par aforismiem
Cilvēki rakstnieku atsevišķos un kaut kur iepītos domu graudus uztver par absolūto patiesību. Viņi tos izraksta un rūpīgi glabā, ar nepacietību gaidot brīdi, kad viedā vārdus varēs ierakstīt kādā apsveikuma kartiņā vai izmantot disputā, lai parādītu savas domas augsto lidojumu.
Jo vairāk līdzības rakstnieks izmanto, jo lielāku apbrīnu un cieņu savos lasītājos viņš rada; un viņi uzskata par pienākumu šiem vārdiem ticēt.
Cilvēku dzīves sabruktu kā kāršu namiņš, ja kāds rakstnieks atzītos, ka tās sakrālās frāzes ir radušās gluži nejauši, un viņš šaubās, vai tā maz ir patiesība.
(comment on this)
|
12:04p
Es reizēm ar zaļu skaudību atskatos uz Raini, Aspaziju, Blaumani un citiem literatūras dižgariem...
Manā vārdā nekad nenosauks ielas, parkus vai koncertzāles, jo es esmu nosaukts to vārdā.
(comment on this)
|
12:06p - Rozā meitene
Šorīt no rīta trolejbusā ievēroju kādu meiteni, kas bija tērpusies skaistā rozā velveta kostīmā. Arī nagi viņai bija nolakoti ar rozā laku, un tumši brūnos matus pakausī savāca rozā matu gumija.
Kaut kas mani viņā saistīja... es vēroju, vēroju līdz sapratu, kas tas bija, viņas brūno acu skatiens - tāds stiklains un neizteiksmīgs.... Es novērsos.
(2 comments |comment on this)
|
12:10p - Pavasaris
Pavasaris ir kontrastu laiks - kamēr vieni, tikko sagaidījuši pirmos siltākos saules starus, steidzas izmesties T-kreklos, otri vēl staigā pa ielām biezajos ziemas mēteļos, līdz zodam notinušies biezajās šallēs.
Ā, re! Viens, smagi elsdams, atpogā sava mēteļa pogas un nobēdzina šalli melnajā ādas portfelī. Viņam ir karsti. Viņš ir sapratis, ka pavasaris ir pienācis, taču nākošajā rītā atkal stīvēs uz savām izplūdušajām miesām smago ziemas mēteli. Vēl taču nevar zināt, vai pavasaris patiešām ir pienācis!
(3 comments |comment on this)
|
12:32p - Iespēja
To, ka tā bija iespēja, mēs saprotam tikai tad, kad šī iespēja ir palaista garām.
(comment on this)
|
|
|
|