Plakankaķis

aizdomājos par pucēšanās lietām.
kā jūs, mīļās cibas dāmas, iemācījāties?
es sāku ap gadiem 13. visas tās nagu lakošanas, drausmīgā kosmētikas izvēle.. atceros, kā es nemācēju lūpas uzkrāsot, tā, lai nebūtu uz sejas ķinķēziņi sazīmēti. vai kā nagu laka vienmēr iegulējās tajā auduma rakstā, kāds bija pārvalkam... vai, kā pirmo reizi krāsojot matus, nokrāsoju arī puspieri. vai, kā es jaucu visādas maskas un ķellēju tik uz sejas. un cik muļķīgi man vienreiz sanāca ar olu dzeltenuma matu masku, ko izrādās, vajag ne tikai izskalot, bet arī izmazgāt - šito kaunu nākamajā dienā skolā... pirmā kāju epilācija beidzās ar pāris zilumiem un vasku visur.
un kā mēs ar druškām pirms tusiņiem laicīgi ap pusdienas laiku satikāmies un krāsojāmies, tīrījām nost, krāsojāmies un tīrījām nost... un tie izmisuma pilnie vecāku skati!!! kā mani mamma vienreiz trenca mazgāt nost to vājprātīgo kosmētikas daudzumu.
viena lieta gan laba - man pieleca, ka tonālo nafig nevajag.. vispār, ja godīgi - es viņu nespēju iemācīties uzlikt tā, lai neizskatītos, ka čupa ar špahteli ir sakrauta uz sejas.
interesanti tā.