kā mēs visi zinām, tad mūsdienās alerģijas, īpaši bērniem, nav reta parādība. un tie, kas pazīst mani, zin, ka man ar alerģijām ir savas un ļoti nopietnas attiecības. dažreiz intereses pēc palasu kādus rakstus vai pat komentārus par šo tēmu, jo interesanti kā citi jūtas un domā.
un aizvien vairāk šai situācijā aizdomājos par savu mammu, kurai nebija simtiem portālu, kur apmainīties ar pieredzi un, kur pašai vajadzēja censties man izdomāt kaut kādu ēdienu, ko es panesu, jo nebija pat īsti skaidrs no kā man bērnībā nebija alerģijas (stāsti par ēdieniem, ko es ēdu bērnībā ir diez gan baisi, bet par laimi es to visu neatceros, tik šokolādes sieriņus, kur no manējā vienmēr tika nogriezta šokolāde).
bet visvairāk manī pārdomas izraisa tā aizliegšanas pasniegšana bērnam, jo man nekad nebija pat mazākās vēlēšanās ēst to no kā man kļūst, maigi sakot, nepatīkami.
un vēl, es ticu, ka mūsu prāts izdomā daudz lietas, kuras īstenībā nemaz nepastāv, piemēram, ka tev ir alerģija no kaut kā, lai arī patiesībā tev tās nav. bet tam ļoti ticēt, es domāju spēj tikai tas, kuram nav vai ir diez gan minimāla pieredze ar alerģijām, jo personīgi es vienmēr nopriecājos, kad saprotu, ka no konkrētās pārtikas lietas man nekad reakciju nav un drīkstu lietot to brīvi. tāpat ir pietiekoši daudz lietu no kurām atturēties.

parasti cilvēki vēlas atjaunot attiecības ar citiem cilvēkiem, es šobrīd vēlos atjaunot attiecības ar sev mīļu mūziku.
šobrīd ar Radiohead, bet saraksts vēl ir pietiekoši garš.

Ir kaut kāds uz jogu iešanas dresskods?
skatos uz visiem saviem ērtajiem tkrekliem un neko sakarīgāku par Mikijmausu vai Minjoniem neredzu.

šodien ieraugot to mistisko Latgales karogu, kuru cenšas pielīdzināt vienai citai republikai, atcerējos par trakajām propagandas patiesībām.
šodien to redzēju gandrīz visos sociālajos tīklos, kur par tā esamību šausminājās daudzi. bet, lai cik arī tas skumji nebūtu, jo vairāk mēs par to runājām un to drausmīgo bildi postojam, jo vairāk tas iesēžas mūsu zemapziņā un, kāds ne pārāk gudrs cilvēks var sākt to uzskatīt par patiesību.
bet, protams, nerunāt par to un izlikties, ka tas ir ok arī nav labi un pieļaut nedrīkst.
līdz ar ko man nav viedokļa kā ir pareizi šai sociālo tīklu gadsimtā.
zinu tikai to, ka šis fakts man ļoti nepatīk un biedē

vecais labais apgalvojums, ka katram mūzika atnāk savā laikā, kārtējo reizi ir apstiprinājis.
nu ir Arcade Fire laiks.

nezinu, tas no tā, ka palieku vecāka/gudrāka/stulbāka utt., bet pēdējā laikā aizvien biežāk jūtu, ka savas domas, kuras kā jau visiem var būt sabiedrības normālai neatbilstošas un līdz galam nesaprotamas. Vakar arī ar kursabiedriem atzīmējām pēdējo eksāmenu un kā jau vienmēr pie trešās cuba libre sarunas aizgāja globālās tēmās. Izteicu vienu savu domu, kuru jau tā biju izlaidusi cauri diplomātijas filtram, bet tik un tā saņēmu milzu neizpratni savā virzienā. Domāju sākt cilvēku izglītot ar lietām, kuras es zinu un, lai tad domā vai joprojām man nepiekrīt, vai vienkārši centies sarunu novirzīt citās sliedēs. Pēdējais man diez gan viegli arī izdevās.
Līdzīgi man arī bija dzīvojoties pa Latgales ciemiem, kur ar milzu sajūsmu klausījos stāstos par ierakumiem un cilvēkiem, kas tur bijuši, bet brīdī, kad man prasīja apstiprināt kādu sarkanarmijas varoņu faktu, noteicu, ka par šīm lietām nerunāju/nestrīdos, jo sapratu saknē, ka tas viss beigsies vai nu ar to, ka došos uz tuvējos bibliotēku (faktu atcerēšanās nav mana stiprā puse) vai sliktākajā gadījumā uz tuvējo šoseju stopēt automašīnas ceļam uz mājām.
tagad domāju, šī īpašība man ir, jo negribas bojāt attiecības ar cilvēkiem vai, jo slinkums ar viņiem strīdēties, lai man reiz teica, ka ar manu mīlēšanos strīdēties, juristos man ir īstā vieta.

Клинт Иствуд: «За всю жизнь я не встретил ни одного гения, потому что гений, как мне кажется, — это тот, кто хорош в деле, которое ненавидит. Быть успешным и великим в том, что ему нравится, может каждый»

par manu šodienu.

Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis.
Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.
/I.Ziedonis/