šodien netīšām ieklīstot Ļeņingradā, atļāvos tur baigi aizjokoties, ka atsaucoties uz blokādes Ļeņingradu nedrīkst pārmest kas ir pieejams un kas nee, nemaz jau nerunājot, ka ja tu pamet Ļeņingradu, tad dodies uz Staļingradu:D ai, nu ideja jau galvenā, ka nekad nebiju domājusi, ka jokošos šitādi visādi par vēstures tēmām.
vēl es izdomāju, ka varētu tur izlikt izstādei savas bakalaura bildes:D lai cilvēki tak saprot, ko apmeklē:D
un vēl apritē vajadzētu ieviest take-away alkoholu:D
-
- ko jūs tur darat?
- lidinam zivis!

sarakstījos tikko ar kursabiedreni par to kā mans jaunais piešķirtais pingvīns, kuram šodien tika dots vārds Hruščovs, iejūtas pie visiem pārējiem, pastījos apkārt un sapratu, ka es tak tiešām dzīvoju vienā lielā pingvīn pasaulē, he. vienā stūrī kartiņas, kas samontējas garā pingvīnu gājienā. otrā pusē mīkstās mantiņas, nemaz jau nerunājot par krūzi no kuras tikko dzēru kafiju. vēl ir virtuve, bet par to labāk klusēt:D
un vēl te cenšos atrunāties, ka tik traki tak ar mani nav.
bet mozilas tēma ar Kovaļevski, Bosu, Fliperu un Riko gan man patīk un iepriecina

ja kāds mani šobrīd vērotu no malas, gan jau domātu, ka es tik velku laiku, lai nevajadzētu sākt rakstit referātu.
bet nē, problēma ir daudz lielāka - es nespēju atrast piemērotu mūziku, lai sāktu darīt kaut ko dzīves labā

es tagad ne pukstēšu, ne žēlošos, drīzāk pasmiešos par sevi.
jāraksta referāts par Gerhardu Šrēderu, kurš valdīja no 1998 līdz 2005. gadam, bet gandrīz visa sakarīgā literatūra ir līdz 2000jam tik.
tas kārtējo reiz saucas - Sveika, Letonika!
-
šodien pirmo reiz biju Letonikas augstākajā lasītavā, nekad nebiju domājusi, ka tur tik mīlīgi. un kā gan var nebūtu mīlīgi, ja lasītavā sēž arī profesors Stranga.:) (vienīgais pasniedzējs pie kura gribas sēdēt ar taisnu muguru visu pusotru stundu)

bilde, kas vislabāk raksturo manu dzīvi jeb 2dienās bērnu komplekts 1,50ls, hehhe

r: es nesaprotu kā var patikt pētīt kaut ko par karu
j: es jau nerakstu par karu, es rakstu par cilvēkiem, kuri mira badā

poņiļi?

aizejot uz bibliotēku ar fotoaparātu, es ieguvu netikai kaudzi noterīgu materiālu, kurus varēju nepārakstīt ar roku, bet arī atklāju jaunu aizraušanos bibliotēkās, pārfočēt skaistās bildes, vietās, kur nav pieejami žurnāli!

ir lietas, kuras var tikai uzzīmēt, un ir lietas, kuras varēja vienkārši nofotogrāfēt

mācoties to Austrumeiropas vēsturi, nenāk nekas cits prātā kā too many dicks on the dancefloor