labāk man patika, tas kadrs kurā Radžs prasa hug, bet diemžēl neatradu, tāpēc ļaunā puse

savācu klēpi tulpju, kolēģei rītdienas vārda dienā, satinu avīzēs un noliku uz balkona, lai tur pastāv. tikko izgāju aplūkot kā tām klājas un nopriecājos cik skaisti tās aizmigušas:)

manī ir parādījusies kaut kāda pārpasaulīga suņu mīlestība.
šķiet drīzumā vienu nopirkšu.
un pēc pāris mēnešiem būs vien jāmirst, jo alerģija būs novedusi mani kapā.
vai arī palikšu atkarīga no zālēm, he

ieraudzīju šo blogiņ arhitektūras bildēm un pilnīgi kaut kāds lepnums iezagās, ka viens no interesantākajiem, mīļās pilsētas, stūriem arī tur iesprucis.

nav kāda vieta, kur izsniedz draugus?
manējie šobrīd pārāk aizņemti ar akadēmiskām un citām pavasarim piestāvošām lietām..

negribu braukt mājās.

eju kārtot mantas.

tikko sapratu, ka vecais labais sarkasms vairs nav modē, šobrīd aktuāli ir būt laipnam/laimīgam/smaidīgam/utt. tādā līmenī, lai tas izskatās tiešām dabiski, un lai tu to jūti dabiski. jāaizmirst par uzspīlētību, he.
es laikam vēl kādu mirkli nebūšu modē.