tie mirkļi, kad saproti, ka vienīgās kurpes, kas piestāv svārkiem, kurus ļoti gribas vilkt ir 12cm augstas, ir diez gan skumji :)

nevaru saņemties iet gulēt, jo visu laiku gribas klausīties mūziku.
foršā, seno laiku pazīme:)

sāku pati sev piedēt - man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka svētdienā nodarbojos ar neko. gribas skatīties seriālu, bet sirdsapziņa neļauj. gan jau pārkāpšu tai pāri :)
tik sākumā jāuztaisa vakariņas un līdzi ņemamās pusdienas, un vēl kaut kas, ko neesmu vēl izdomājusi, he

un vēl - šonedēļ sanāca satikties ar divu draugu draudzeni un draugu ( boyfriends un girlfriend, lai skaidrā saprotams :)). meitene no Rumānijas, bet puisis no Vācijas, lai gan valstij jau nav nozīmes. tik satiekoties ar šo meiteni īpaši saruna neraisījās, lai arī viņas boyfriends vien no mīļākajiem maniem draugiem, ar kuru vienmēr ir bijis runāties pavisam brīvi, tad nu šķita iespējams, ka man angļu valoda klibo pavisam, bet vakar satiekot draudzenes vācu draugu, ar kuru sarunas raisījās brīvi un nemanot pat savu nestabilo angļu valodu, sapratu, laikam tā rumānieti vienkārši nebija ieinteresēta atrast kopīgo valodu ar mani un citiem maniem draugiem.
bet interesanti, jau ka draugi atrod savas mīlestības dažādās Eiropas vietās, kamēr citiem draugiem piedzimst jauka meitiņa, kura vēl smejas un smaida tik patiesi kā tikai 4 mēnešu vecs zīdainis to var darīt :)

nedēļas vidū nav daudz laika, lai ieietu cibā, izlasīt un ierakstīt kaut ko, tāpēc izlasu jūs vienmēr nedēļas nogalēs, bet ielasīt tik bieži nesanāk. bet tik daudz ko gribas ierakstīt nedēļas laikā, bet sanāk tik minimāli kaut ko twiterī un atstāt, bet ne pilnā garumā, un tā no sirds šeit cibā.
mācoties atkal universitāte radās nepieciešamība domāt par kursa darbiem, kas tālāk ar pārvērtīsies bakalaura darbā ( cerams :)), tā n domāju, par ko varētu, lai būtu interesanti rakstīt, jo, sapratusi esmu to, ka ja kaut kas tevi neinteresē, tad labi nesanāks. tā nu domāju, kas mani interesē. iedomājos, ka cilvēktiesības un eitanāzija būtu ļoti interesanta tēma, bet par laimi saprāts mani atturēja, jo man kā vēsturniekam būtu jāzin, ka no kļūdām mācās. jau bakalaura darbu rakstīju par Ļeņingradas blokādi, kur nebija nekā jauka un pozitīva, un tad pavasarī es redzēju nevis sauli, bet sasalušus līķus. šobrīd iestāstīju sev, ka mocības prātam nevajag, bet rakstīt par kaut ko mazāk interesantu, bet tāpat cilvēktiesībām :)

svētdienas neko nedarīšanas deja!!

svētdiena

svētdienas saņemties iet gulēt ir visgrūtāk, jo tad tu zaudē brīvdienu, bet iegūsti darba nedēļu ( ar eksāmenu vēl bonusā)