nedēļas vidū nav daudz laika, lai ieietu cibā, izlasīt un ierakstīt kaut ko, tāpēc izlasu jūs vienmēr nedēļas nogalēs, bet ielasīt tik bieži nesanāk. bet tik daudz ko gribas ierakstīt nedēļas laikā, bet sanāk tik minimāli kaut ko twiterī un atstāt, bet ne pilnā garumā, un tā no sirds šeit cibā.
mācoties atkal universitāte radās nepieciešamība domāt par kursa darbiem, kas tālāk ar pārvērtīsies bakalaura darbā ( cerams :)), tā n domāju, par ko varētu, lai būtu interesanti rakstīt, jo, sapratusi esmu to, ka ja kaut kas tevi neinteresē, tad labi nesanāks. tā nu domāju, kas mani interesē. iedomājos, ka cilvēktiesības un eitanāzija būtu ļoti interesanta tēma, bet par laimi saprāts mani atturēja, jo man kā vēsturniekam būtu jāzin, ka no kļūdām mācās. jau bakalaura darbu rakstīju par Ļeņingradas blokādi, kur nebija nekā jauka un pozitīva, un tad pavasarī es redzēju nevis sauli, bet sasalušus līķus. šobrīd iestāstīju sev, ka mocības prātam nevajag, bet rakstīt par kaut ko mazāk interesantu, bet tāpat cilvēktiesībām :)

svētdienas neko nedarīšanas deja!!

svētdiena

svētdienas saņemties iet gulēt ir visgrūtāk, jo tad tu zaudē brīvdienu, bet iegūsti darba nedēļu ( ar eksāmenu vēl bonusā)

kopš Selindžera "Uz kraujas rudzu laukā" izlasīšanas, tagad man vienmēr, ejot garām Rīgas kanālam, būs jādomā, bet kāpēc mūsu pīles atšķirībā no Ņujorkas Centrālparka pīlēm paliek šeit pat un nekur nepazūd?

zvanīja mamma un stāstīja, ka viņas bijušās kolēģes dēls nomiris vienkārši nepamostoties.
bet es te tikko nevarēju saņemties ierakstīt foršas dziesmas pleijerī, ar bailēm, ka tās apniks.
nemaz jau nerunājot par citām dzīves lietām

šobrīd mācoties man sirds vai plīst pušu no nostalģijas kā bija iepriekš mācoties sesijām, kad epasts vai plīsa pušu no visādām informācijām, špikeriem un neskaidrībā, kad vai taisījām skype randiņus ik pēc pāris stundām, lai pārrunātu neskaidrības, vai katra ar silpurene sēdējām savā istabā un tad satikāmies uz pārrunām virtuvē.
šobrīd visi pilnīgi izmiruši, lai arī rīt viens no lielākajiem eksāmeniem. par pārrunām un skype tad tā, tas draugu bariņos, bet nu epastā vismaz kaut kam vajadzētu ielidot.

beigšu nostalģēties un iešu mācīties, lai gan alus iedzeršana pēc eksāmena, kā uzsitiens uz pleca, ka vismaz biji centies man šķiet trūkst visvairāk.

kā man gribas atrast lietu dzīvē, par kuru teikt - Man tas trakoti patīk!
nu tādu lietu ar kuru sevi izklaidēt un pilnveidoties visu dzīvi, nevis ko izlasāmu vai apēdamu.

un vispār, lai veiksmīgs Jaunais gads!

Живут лишь те, кто творит добро.
Толстой Л.Н.

šo derētu kaut kur ietetovēt, kaut vai smadzenēs!

atceros, kad biju maza, man bija bail no kafijas un alkohola, jo šķita tiklīdz tu kaut nedaudz pagaršosi, kļūsi atkarīgs uz visu mūžu.
šobrīd man ir tieši šādas pašas bailes no sākšanas skatīties "Homeland", palasot citu cilvēku atsauksmes.