nedēļas vidū nav daudz laika, lai ieietu cibā, izlasīt un ierakstīt kaut ko, tāpēc izlasu jūs vienmēr nedēļas nogalēs, bet ielasīt tik bieži nesanāk. bet tik daudz ko gribas ierakstīt nedēļas laikā, bet sanāk tik minimāli kaut ko twiterī un atstāt, bet ne pilnā garumā, un tā no sirds šeit cibā.
mācoties atkal universitāte radās nepieciešamība domāt par kursa darbiem, kas tālāk ar pārvērtīsies bakalaura darbā ( cerams :)), tā n domāju, par ko varētu, lai būtu interesanti rakstīt, jo, sapratusi esmu to, ka ja kaut kas tevi neinteresē, tad labi nesanāks. tā nu domāju, kas mani interesē. iedomājos, ka cilvēktiesības un eitanāzija būtu ļoti interesanta tēma, bet par laimi saprāts mani atturēja, jo man kā vēsturniekam būtu jāzin, ka no kļūdām mācās. jau bakalaura darbu rakstīju par Ļeņingradas blokādi, kur nebija nekā jauka un pozitīva, un tad pavasarī es redzēju nevis sauli, bet sasalušus līķus. šobrīd iestāstīju sev, ka mocības prātam nevajag, bet rakstīt par kaut ko mazāk interesantu, bet tāpat cilvēktiesībām :)