kā mēs visi zinām, tad mūsdienās alerģijas, īpaši bērniem, nav reta parādība. un tie, kas pazīst mani, zin, ka man ar alerģijām ir savas un ļoti nopietnas attiecības. dažreiz intereses pēc palasu kādus rakstus vai pat komentārus par šo tēmu, jo interesanti kā citi jūtas un domā.
un aizvien vairāk šai situācijā aizdomājos par savu mammu, kurai nebija simtiem portālu, kur apmainīties ar pieredzi un, kur pašai vajadzēja censties man izdomāt kaut kādu ēdienu, ko es panesu, jo nebija pat īsti skaidrs no kā man bērnībā nebija alerģijas (stāsti par ēdieniem, ko es ēdu bērnībā ir diez gan baisi, bet par laimi es to visu neatceros, tik šokolādes sieriņus, kur no manējā vienmēr tika nogriezta šokolāde).
bet visvairāk manī pārdomas izraisa tā aizliegšanas pasniegšana bērnam, jo man nekad nebija pat mazākās vēlēšanās ēst to no kā man kļūst, maigi sakot, nepatīkami.
un vēl, es ticu, ka mūsu prāts izdomā daudz lietas, kuras īstenībā nemaz nepastāv, piemēram, ka tev ir alerģija no kaut kā, lai arī patiesībā tev tās nav. bet tam ļoti ticēt, es domāju spēj tikai tas, kuram nav vai ir diez gan minimāla pieredze ar alerģijām, jo personīgi es vienmēr nopriecājos, kad saprotu, ka no konkrētās pārtikas lietas man nekad reakciju nav un drīkstu lietot to brīvi. tāpat ir pietiekoši daudz lietu no kurām atturēties.