tikko satiku savu mīļāko mākslas skolas skolotāju, kura pastaigājās ar savu bīglu skaisto sunenīti. tā sapricājos, gan satiekot viņu, gan ieraugot, ka viņa ( vairāk jau dēlam, bet tāpat) ir paņēmusi manu mīļāko suņu šķirni. izsmējāmies par viņas ķengur suni, kura šķiet drīz sāks lidot, nospiedām, ka mums abām tomēr labāk piestāv mopši un parunājām par visu ko citu.
tikko atnākot mājās sapratu, ka viņa šķiet ir netikai man mākslas skolas mīļākā/labākā skolotāja, bet vispār labākā skolotāja, kas man bija. jo ļāva man izpausties tajā līmenī, kurā es spēju. saprata, ka nekādas grafiskās smalkās lietas man nesanāks, tāpēc atļāva paņemt milzu otas un šļakstīties pa papīru. brīdī, kad sapratām, ka tas labāk nodarēs citam darbam, atnesa savu gleznošanas kreklu, kuru izmantoja nereti taisot akadēmijas darbus un caurvēju pilnā tēlpā, lai nenomirtu no šīdinātājiem ļāva izpausties ar eļļas krāsām. šobrīd tas skan ispējams nedaudz banāli, bet tagad es saprotu, ka līdz ar to, ka ļāva izpausties tajā veidā, kurā protu, viņa man ielika baigo pamatu, kurš ir ļoti mani ietekmējis gan domās, gan krāsu izvēlē savam apģērbam :D