šodien bija kārtējā jocīgi mīlīgā saruna ar bakalaura darba vadītāju.
viņš mēģināja atšifrēt, kas par arhīvu varētu būt no kurienes nācis mans avots. domāja, domāja un pēkšņi no prieks gandrīz plaukstas sasitis ieteicās: "tas jau par partizāniem, ja?!"
uz ko varēju tik atbildēt: "nē, par to ka nedrīkst ēst cilvēkus"
rezultātā iestājās neveikls klusums