ezīts teica Lācītim:
— Cik tomēr ir labi, ka mēs esam viens otram! — Lācitis pamāja ar galvu
— Tu tikai iedomājies: manis nav, tu sēdi viens un nav ar ko parunāt!
— bet kur tu esi?
— manis nav...
— tā nemēdz būt, — teica Lāčuks...
— es arī tā domāju, — teica Ezīts... — bet pēkšņi — manis pavisam nav... tu esi viens... nu ko tu darīsi?
— iešu pie tevis...
— nju muļķīts! ... manis taču nav!
— tad tu sēdi pie upes un skaties uz mēnesi...
— arī pie upes nav...
— tad tu aizgāji kaut kur un vēl neesi atgriezies... es skriešu, pārmeklēšu visu mežu un tev iatradīšu!
— nē, — teica Ezīts... — manis ne drusciņas nav... saproti?
— ko tu man piesējies? — sadusmojās Lāčuks...
... Ja Tevis nav, tad arī manis nav... saprati?