Zini, man gribas karu. Nē, velns lai sarauj plaisās visus demokrātus un demogogus, kas izraisa karu. Dzīve ir vērtīgākais, kas tev jebkad ir bijis. Nogalināt citu ir tukša, zemiska lieta.
Zini, man gribas karu. Tātad, galvenais ir progress, ne citu nogalināšana. Galvenais ir attīstīt zinātni un cīnīties pret gāžu emisiju un smagām slimībām, kuras cilvēku dzīves izvaro.
Zini... Man gribas karu. Gribas smagu laiku, kur par pārtiku cīnās un to iegūst. Es vēlos asu mīlestību. Ne ilgu visam mūžam. Gribas ātru, paraujošu un plēksnējošu. Man gribas mīlēt kā Remarkam un grauzties kā Hemingvejam. Man gribas smagumu savā dzīvē. "Piedzimsti, pērc, mirsti" nekad nebūs mans logo. Man gribas dzīvi izdzīvot 30 gados. Man gribas ieskrieties, palekties un nokrist bezdibenī. Vai arī pavadīt pārējos gadus zem medaļām (ne valsts, bet mirušo biedru). Un tā mēs katrs, pa vienai vasarai, dzīvosim, mīlēsim, nīdīsim un piedosim. Strauji un ātri.
Zini, man gribas karu. Man gribas to visu ātri. Man gribas ātri piedzimt un ātri mīlēt un ātri ienīst un ātri salabt. Tā, lai tas neizplēn, lai neieilgst, lai noris viss ātri. Manai tukšajai dzīvei pietiktu ar trīs asām un piepildītām stundām. Gribas kā pirotehnikas lādiņam, izšauties, izgaizmoties un nodzist. Tā vietā man ir piešķīruši dzīvi.

"Tu esi mīkstais," noteica Džeims un aizpīpēja "nekas cits, kā kūtrs mīkstais."

"Nav viss, kā tu saki, Frenk," Džeims noteica ejot nakts vidū cauri mazajai, netīrajai ieliņai "Esmu arī rakstījis par skaistām lietām, tikai tās laikam ir citādi skaistas."
"Ak tā, ja? Labi labi," Frenks ņirdzot nedaudz uzsita ar plecu Džeimsam "Piemēram?"
"Nu kā..." ievelkot dūmu Džeims turpināja "Bija tas stāsts par taureņiem, atceries? Nu tur bija par mīlestību, dzīvi, alkām un visu to pārējo figņu. Tā ka nav viss, ka tikai par skumjām un netīrību rakstītu. Tu vienkārši neesi to lasījis."
"Aha... Un pastāsti man, kā tas stāsts beidzās?"
"Nu, tas sūda taurenis atsprāga viens purvā," Džeims nometa puspabeigtu cigareti un neapmierināti nosppļāvās "ne sūda tu nesaproti."

"Džeims, viņa man uzsmaidīja"
"Nu un?"
"Bet viņa ir skaista un viņa man uzsmaidīja..."
"Jā nu es saprotu, bet kas no tā?"
"Viņa taču mani pavisam nezin..."
"Vēl jo vairāk."
"Nē, tu nesaproti, Džeims. Viņa uzsmaidīja man pavisam un pilnīgi mani nezinot."
"Bet tev taču ir daudzas dāmas, kuras uzsmaida tevi zinot..."
"Tur jau tā lieta... Viņas visas uzsmaida manam raksturam... Bet tu padomā tikai... Man uzsmaidīja, mani nezinot."
"Atklāti sakot, es īsti nesaprotu domu."
"Protams, ka nesaproti, jo tu izskaties pēc pieklājīga cilvēka. Tu nesaproti, cik tas ir svarīgi..."
Frenks ievilka dūmu un klusu nopētīja loga netīrumus.
"Bet sajūta, kaut uz mirkli, ka eesi neglīts..." Frenka sejas vaibstos noraustijās kas tāds, kas tur nekad nav bijis: "Tā sajūta vien, ka kādam patīc savas sejas dēļ... Tev, skaistam, nesaprast" Frenks izpūta dūmu: "Bet kādreiz sajusties nepretīgam ir bauda."

"Lai svētīta šī Krista godība un tā augšamcelšanās! Lai tas kalpo kā pierādījums cilvēka labestībai un visvarībai, ja tikai tam sirds ir tīra un možš tas gars! Lai pieminēts šis brīnums, šī atdzimšana un uzupurēšanās cilvēces labā!"

"Ejiet dirst," Džeims norūca, stāvot ceļa malā. Bija jau uznākusi nakts. Džeims īsti nebija drošs, vai ceturtdiena bija zaļa un piektdiena liela, vai tieši otrādi, bet viņš bija gatavs derēt, ka sestdiena ir klusāka par miglu. Uz ceļa bija stāvēts jau pārāk ilgu laiku un saule sen bija aizgājusi uz Meksikas pusi. No kabatām pat bija izvilkti jau atstarotāji, kuri tajās atradās tieši šādiem gadījumiem. Nedaudz saņurcīts un nedaudz nosvīdis sakārtoja savu somu un savācās. Lai arī kas šī būtu par vietu, tā nepavisam noteikti nebija paredzētā. Tā jau laikam gadās, kad stopējot kāp pirmajā mašīnā, kura piekrīt kaut kur aizvest.

Lai arī cik pretēji loģikai tas nešķistu, nav mierīgāka cilvēka par to, kurš atrodas nāves priekšā. Lai arī kas tā būtu par nolādētu vietu, kur Džeims tagad atradās, nonācis viņš tur bija ne pēc savas gribas.

Pat pēc krietna daudzuma viskija, izrādijās, ka Džeims ir skaidrākais no visiem, kuri atradās mašīnā. Šoferis bija pārāk pielējies, lai spētu pat kādu nolamāt un pa slapju ceļu triecās pretī grāvjiem ar 120 kilometriem stundā. Grants nošķaidīja visu mašīnas apakšu:
"Eu, kas tur tā noskanēja, veči?!"
"Da nu kas tu nejūti, pidor? Bremžu kluči svilst, ta visa mašīna nes."
"Nes nes, bļe. Nes mašīna uz labo pusi!"
"Da nu nedirs un brauc. Šitā te var kārtīgi ilgi uz 120 turēt."
"A kas tas par muzikantu bļe?"
"Stopētājs, paņēmām tur pie ..."
"Āāā..."
"Da tu jau kuro reizi prasi, loh."

Vīrietis pa kreisi no Džeimsa ar ovācijām pavēma par notiekošo.




"Nekas," domāja pie sevis Džeims "ne pirmā reize, kad paliec zem klajas debes pa nakti." Tikai bija neliela atšķirība. Parasti nelija lietus, nebija caurumi kurpēs un biksēs un... Labi, ko tur daudz, caurumi kurpēs ir bijuši vienmēr, bet parasti peļķes nav bijušas tik uzstājīgas. Vairs nebija vērts iet tālāk pa ceļu, jo uz priekšu nebija nekādu pagriezienu, aiz kuriem būtu vērts pasteigties nonākt. Un atkal viena ģimene aizlaida garām savā mašīnā. Savā mašīnā. Savā glaunajā, dārgajā, prieku piepildīti ģimeniskajā mašīnā... Džeims nospļāvās un tad apdomājās. Gribot vai negribot, stopējot paliec māņticīgs. Vai ir labi spļaut pēc aizbraukušas mašīnas? Vai ir labi lamāt tos, kuri nepaņem? Rodas tādas kā formulas, pareizas rīcības meklējumi. Gribas kādu algoritmu, kurš palīdzēs tikt ātrāk galā. Ātrāk mājās laikam. Aklums pārņem katru reizi, kad kāda mašīna pabrauc garām. Laikam jau ir pusnakts.

Galvenais ir negulēt rīta dzestrumā. Laiks, kad parādas saule, ir vismānīgākais no visiem. Gaisma jau ir atnākusi, bet siltums vēl nē. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams.

"Es tikko ievēroju vienu interesantu lietu, Džeims," Frenks teica, ne no kurienes uzradies tumšajā istabā un paspējis jau tīri labi iekārtoties mīkstajā krēslā. "Visi tavi stāsti sākas ar tiešo runu."
"Aha, nu vareni Frenk," Džeims naidīgi atcirta "un to, ka es nemāku rakstīt un tikai mētājos ar idejām arī varbūt esi pamanījis?"

"Tu esi aizvērusi acis," Džeims pieklusināti teica gulošajai sievietei viņa priekšā.
"Jā... Es gribu šo mirkli atcerēties," viņa izdvesa caur savām bāli sarkanajām lūpām.
"Zini, vispār jau es skaitos trakais šajā situācijā, bet tu arī neesi īsti normāla," Džeims nosecināja, noliekot skalpeli uz galda viņam blakus. "Ne tā, ka es būtu kritiķis, bet tu esi tā, kas tiek spīdzināta. Tev ir jāraustās, jālūdz mani, jāsola nevienam nestāstīt, jāglaimo manam ego un jāliek man justies kā dievam. Tu vispār nemāki būt upuris." Balsī varēja just manāmu vilšanos un nesapratni par situāciju. Kā tas nākas, ka beztisiski uz nāvi notiesātā ir izlēmusi procesu izbaudīt. Tā bija viņa stunda, nevis viņas. Ja mēs tā atklāti, tad no šāda situācijas pavērsiena pat vairs nestāv.
"Es zinu, ka drīz miršu," topošais līķis knapi izdvesa, "tāpēc es tieši gribu atcerēties, kā tas ir, dzīvot."
"Nē, goda vārds, ar tevi kaut kas nav kārtībā. Pilnīgi riebīgi paliek - izbaudīt tik pretīgu nāvi... Tiešām, ir pasaulē slimu cilvēku, bet tu esi pelnījusi īpašu medaļu," to teigdams Džeims bez liekām ceremonijām pārgrieza viņas rīkli un sarūgtināts izslēdza fonā ritošo nekrofīlijas pornofilmu. Vakars bija sabojāts. Nu var arī uz jokainām dažreiz uzrauties, bet vajag taču ar mēru...

"Nu, tagad, kad esi mani atbrīvojis, es izpildīšu tavu vēlēšanos," teica džins, majestātiski sakrustojot rokas.
"Tikai vienu? Parasti jau dod trīs..."
"Cik bieži tu esi atradis džinu, lai varētu zināt, kā ir parasti?"
"Laikam tiesa... Paklau... Es zinu, ka tā ir krāpšanās, bet es gribētu... Es gribu miljons vēlēšanos!"
"Izpildīts," noteica džins.
"Fantastika.... Nopietni? Fantastika... Zini, es vēlos.. Jā, sākšu ar mazumiņu - es vēlos skaistu laiku. Un tad es vēlo0s, kaut man vienmēr veiktos. Vēlos runāt visas pasaules valodās! Visās! Pat zvēru un koku valodās! Vēlos izlasīt pilnīgi visas grāmatas uz pasaules un nekad, nekad nenogurt. Smaidīt arī gribu, un tā pa īstam, no sirds. Zini, tā, lai krūtis sāp. Jā, un lai man nekad nekad nesāpētu. Un tad es vēlos... Zini, es laikam tagad vēlos viņu. Viņa ir visskaistākā, ko es jebkad esmu redzējis... Vienkārši fantastika... Klau, džin, man liekas, ka es to visu varētu dabūt tāpat, ja man tikai būtu viņa. Zini, man pat liekas, ka visas valodas runā par to pašu un visās grāmatās ir runāts par viņu... Nē, daram tā, tu paturi to miljonu, es ņemu tikai vienu vēlmi - es vēlos viņu..."
"Jā... Zini, tu vēlējies miljons vēlmju. Es to arī izpildīju. Bet tu arī zināji, ka es izpildu tikai vienu vēlēšanos, ne miljonu. Lai arī cik neapskaužama ir tava situācija, tu tagad esi cilvēks, kuram ir miljons nepiepildāmu vēlmju," caur džina aukstasinību varēja manīt nelielas skumjas par muļķīgo vēlēšanos. "Laikam tu neapjauti, ka tikai viena tev ir vajadzīga."

"Kāpēc tik drūms?"
"Man liekas, ka es viņu mīlu."
"Skaidrs... Vienvirziena mīlestība nekad nav patīkama lieta."
"Nē, tur nav īsti problēmu..."
"Kamdēļ tad skumsti?"
"Jo man tikai liekas, ka es mīlu."

"Tu viņu sadūri, Džeims?"
"Iespējams."
"Tas ir kā, iespējams?"
"Nu, jā. Nedaudz."
"Cik tieši ir nedaudz?"
"Pietiekami."
Abi divatā klusu raudzījās uz zemē gulošo vīru, zem kura lēnām veidojās asiņu peļķīte.
"Šoreiz gan ir problēma, Džeims."
"Kāda tieši?"
"Es viņu arī redzu."
"Ak tā..."
Frenks pieliecās pie gulošā vīra, izvilka no kabatas tā maku un ielika to savas jakas iekšējā kabatā.
"Domāju, ka mums laiks pazust. Drīz būs klāt policija."
"Es domāju, ka tas ir..."
"Es zinu, ko tu domāji, bet nē. Šoreiz tas bija īsts cilvēks."
"Es tiešām atvainojos."
"Ne jau man tev vajag atvainoties."
"Bet man neviena cita nav."

"Es biju dzēris," nav īsti atvainošanās, Frenk. Tā ir lielīšanās.

Sveiki... Es esmu Frenks. Un šie... Šie ir mani draugi, kafija un cigaretes. Kafija un cigaretes faktiski ir viss, kas man ir palicis. Kafija no rīta, kafija pa dienu un kafija nakts vidū. Tik melna, ka nakts vidū nekad nevari zināt, vai krūzē kaut kas vispār ir palicis. Citiem ir kafijas ar pienu vai kafijas ar cukuru. Kā jau var redzēt pēc maniem zobiem, man ir kafija ar cigaretēm. Viss smēķēšanas maģiskums un erotiskums zūd, kad ar drebošām rokām noplēs filtru, lai plaušas varētu uzsūkt vairāk darvas, ne tikai reibinošo nikotīnu.
Ir pagājuši jau vairāki mēneši, kopš esmu skaidrā. Es neesmu dzēris ne lāsīti alkohola, un, godīgi sakot, tik sūdīgi es neesmu juties sen. Kā paģiraini cilvēki no rītiem mostoties solās nekad mūžā vairs nedzert, tā es alkstu savu viskiju četros naktī skatoties griestos un galvā maļot visus savus dzīves sociālos pirdienus un atraugas. Man vairs nav manu miega zāļu un steroīdu. Tā vietā, lai nekavējoties aizmigtu un miegā visus sarautu gabalos kā nezāles, es sāku sev uzdot jautājumus. Jautājumi, kuru vienīgās atbildes ir saplēsta cilvēka kliedzieni. Nekad neviens no jums man nespēs atbildēt uz jautājumu „kāpēc?”, bet visi kā viens aizliegsiet man aizmirst šo jautājumu un liksiet dzīvot ar skaidru apziņu. Ir nožēlojami viegli atņemt cilvēkam vienīgo, kas tam ļauj elpot un nedot pretī neko.
Laikam jau esmu šeit, jo es nevienam netraucēju. Vienīgie mani ceļi dienas gaismā veda uz veikalu un atpakaļ, un goda vārds, es nevienu pa ceļam neaiztiku. Tāpēc arī kritu par upuri šai „ieintegrēt sabiedrībā” programmai. Ja tu neuzspied citiem savu viedokli un ļauj visiem dzīvot savu reti svarīgo dzīvi, cilvēki jūt, ka tevi vajag ievilkt visam pa vidu un piespiest izteikt savu viedokli, lai tad varētu to nosaukt par nepareizu un likt aizvērties. Atmetu dzeršanu. Nākošais solis esot sākt „socializēties.” Apmeklēt publiskas vietas un runāt ar cilvēkiem. Alkoholisms nav grādīgo dzērienu pārmērīga lietošana – tas ir raksturs un cilvēka būtība, smadzeņu saspringums un sirds krampis, kuru atvieglo viskijs. Cilvēki to jūt kā suņi jūt bailes. Viss beigtos ar atsvešināšanos pirms iepazīšanās. Tas citādi nekad nav noticis un nekad arī nenotiks. Bet cilvēkiem nepatīk, ja tu izlaid visu to nolāpīto „Paliec skaidrā, iepazīsties, vilies, piedzeries” riņķi un strādā tikai pie pēdējā punkta. Es nevaru „atkal tikt integrēts”, jo es nekad tur neesmu bijis.
Un ne man vajag, lai es būtu sakārtots, tīriem matiem un gludinātām drēbēm. To vajag jums visiem un pie tā arī strādājiet, neatstājot man nekādu teikšanu. Esmu izrauts no savas mājas, ielikts prožektoru gaismā, lai visi varētu secināt, ka viņiem uz tādu „sabiedrības daļu” nav jāskatās. Un es labprāt arī tagad pakļaušos. Es neesmu dzēris ne pilītes. Ārsti man gan netic, jo manas acis ir tieši vairāk iekritušas, esmu kļuvis vājāks un vairs nespēju skaidri izteikt savas domas. Bet es tiešām neesmu dzēris pavisam vienkārša iemesla dēļ. Es pēc iespējas ātrāk gribu tikt no šejienes prom un sākt jaunu dzīvi. Pavisam prom no gaismām un beidzot mierīgi naktīs gulēt.

Nedrīkst liet kausā pārlieku daudz dzeramo, jo rokas dreb un nevar to pacelt. Visu laiku trūkst svaigs gaiss un motors negrib īsti darboties. Gribas pārvilkt drēbes, jo ar šīm gulēts visu nakti, bet neredzu īsti jēgu. Kauss ir pustukš un es nevaru izlemt - izdzert visu vienā rāvienā, vai pievemt atpakaļ pilnu.

Nav riebīgāku lietu par rītiem.

Dārznieks. 1. daļa

„Man nav jāpaskaidro savs lēmums,” ar nemainīgu sejas izteiksmi Džeims pagrūda vēstuli uz priekšu.
„Bet tu taču zini, ka tev ir visas iespējas tikt ārā no šejienes. Tu esi uzvedies labi, cietumi ir pārpildīti un tiesnesis gaida tikai attiecīgo datumu, lai varētu parakstīt tavu apelācijas lūgumu. Domā, es visu šo laiku cīnījos par tiem draņķa menta nepareizi sastādītajiem protokoliem, lai tu varētu to visu tagad nomest? Nu tu būsi uz brīvām kājām,” advokāts darīja visu, lai Džeimsu atrunātu. Viņā rīcībai nebija nekādas loģikas. Viņš iesniedza apelācijas lūgumu, tas tiks drīz pieņemts un pēc maksimums mēneša Džeims būs uz brīvām kājām. Kāpēc tagad atsaukt savu apelācijas lūgumu? Kāpēc parakstīt sevi uz vēl pieciem gadiem? „Paklau, zini kā darām? Es tagad došos pie tiesneša un palūgšu, lai tev veic garīgās veselības pārbaudi. Tikai tāpat vien, formalitātes pēc. Un tas dos tev nedaudz laiku apdomāties. Un, ja tā pavisam atklāti, man pašam šķiet, ka tev to arī vajag. Pārbaudi, ne apdomāšanos.”
Apmeklētāju stundas bija beigušās un Džeims devās atpakaļ uz savu kameru. Pie gultas gulēja kaudze ar dārzniecības materiāliem. Vieglā režīma cietumā var dabūt „plus punktus” uzvedībai, ja atrodi sev nodarbošanos vai arī izliecies, ka tev ir kāds hobijs. Galvenais nesāc kļūt pārlieku ieinteresēts ķīmijā vai elektronikā un visi uzskatīs, ka esi atradis savu vietu dzīvē un neesi vairs drauds sabiedrībai. Īpaši nolieto lapas par stādīšanas laikiem un laistīšanas daudzumu un nekādā gadījumā neaizskar pat malas lapām par magonēm. Ja būsi pietiekami „ķerts” uz savu jauno hobiju, dabūsi pat atlaides. Diezgan derīgi ir izlikties par dārznieku – tad ir iespējams tikt svaigā gaisā daudz biežāk, kā apkārtējiem. Protams, arī jāstrādā, kad priekšnieks izdomājis, ka lillā ziedi uzlabos pārējo cietumnieku garastāvokli. Protams, viņš ir vienīgais, kuram no tā paliek labāk, bet vismaz darbs ārā ir daudz baudāmāks, kā vergošana virtuvē. Ja ļoti grib, tad var arī iedomāties, ka elektrizētais drāšu žogs ir no baltiem koka dēļiem un maziem, čīkstošiem vārtiņiem sānos.

Dārznieks. 2. Daļa

„Atvainojiet, apmeklētāji netiek pieņemti,” ar stingru roku sargs apturēja atnākušo „notiek mācību trauksme un sargu treniņi.”
„Ja gadījumā šajos „treniņos” ir iesaistīts arī Džeims Havkins, tad man tas jāzina. Esmu viņa advokāts.”
Sarga pleci manāmi sašļuka, bet seja un balss tonis nemainījās: „Džeims Havkins ir izmucis no cietuma un pašreiz notiek meklēšana. Viņš ir pārkniebis elektrisko žogu ar dārza šķērēm un uzvilcis dārzniecības gumijas cimdus. Pazudis pilnīgi bez vēsts.”
„Bet tas ir neprāts!” advokāts sabruka „Es nesu tieši tagad pavēli par viņa atbrīvošanu! Šodien viņš tiek izlaists un ir brīvs cilvēks! Jūsu pusē ir notikusi pamatīga kļūda. Pieprasu, lai nekavējoties tiktu pārmeklēta pilnīgi visa cietuma teritorija!”
„Šis nav nekāds pārpratums. Zinām, ka viņam bija šodien jāiziet, tamdēļ arī neviens viņu nepieskatīja un ļāva paveikt pēdējos dārza darbus vēlāk, kā parasti. Diemžēl nav nekādas kļūdas. Viņš pat atstāja zīmīti savā kamerā, vienkārši mētājamies uz grīdas, labi zinādams, ka tur vairs neatgriezīsies,” no krūšu kabatas sargs izvilka zīmīti un nepārliecināti deva to advokātam. Pēc noteikumiem, tai būtu jābūt sen pie lietiskajiem pierādījumiem, bet kaut kā tā nebija tur vēl paspējusi nokļūt. Advokāts izrāva zīmīti no rokām un steigā atvēra:
„Es nebūšu brīvs, jo kāds nolāpīts idiots, tikko iznācis no akadēmijas, nemāk aizpildīt nepieciešamās formas. Es nebūšu brīvs valsts nesakārtotās infrastruktūras dēļ. Es nebūšu brīvs, jo kāds notaukojies tiesnesis ir kādu rītu pamodies labā garastāvoklī. Es būšu brīvs, jo es tā izvēlos. Es panācu savu brīvību, Es panācu, ka es tiku prom. Man nekad nekā nav bijis, bet tagad es esmu izcīnījis brīvību. Nu man kaut kas ir pašam savs.”
Advokāts, neko nesakot, ieņurcīja zīmīti kabatā. „Klau, paņem šo,” viņš teica, sniedzot sargam pavēli par atbrīvošanu „un paskaties, vai gadījumā nav tā, ka šī ir viltus trauksme un gala rezultātā Džeims vienkārši šodien atbrīvojas, nevis izbēg. Zini, iespējams esiet palaiduši ko garām.”
„Pilnīgi iespējams,” atteica sargs „tūlīt pat viņu atradīsim un viņš tiks oficiāli ar visiem papīriem izlaists un nekāda bēgšana nav notikusi. Kā jau teicu, mācību trauksme.”

Nav riebīgākas lietas par rītu. Pastāv uzskats, ka dzert no paša rīta nav īsti pieklājīgi. Laikam nesaprotami buldurēt tikai sev saprotamas lietas un nevaldāmi raudāt pie dziesmas, kura skan jau astoto reizi pēc kārtas paliek pieklājīgi tikai pēc pulkstens septiņiem. Ne mazākās vēlmes kārtot istabu un tik pat daudz jēgas to darīt. Ja arī kādreiz ir ciemiņi, tad viņi pēc tam pat mani neatcerēsies, kur nu vēl manu dzīvokli.

Es nezinu, vai uz pasaules ir vēl otrs cilvēks, kurš būtu tik pat daudz un bieži cienīts, kā es.

Rīta cigaretes ir pretīgas un sastāvējušais alus neaizskalo nepatīkamo garšu mutē. Nav pretīgāku lietu, par rītiem.