"Lai svētīta šī Krista godība un tā augšamcelšanās! Lai tas kalpo kā pierādījums cilvēka labestībai un visvarībai, ja tikai tam sirds ir tīra un možš tas gars! Lai pieminēts šis brīnums, šī atdzimšana un uzupurēšanās cilvēces labā!"

"Ejiet dirst," Džeims norūca, stāvot ceļa malā. Bija jau uznākusi nakts. Džeims īsti nebija drošs, vai ceturtdiena bija zaļa un piektdiena liela, vai tieši otrādi, bet viņš bija gatavs derēt, ka sestdiena ir klusāka par miglu. Uz ceļa bija stāvēts jau pārāk ilgu laiku un saule sen bija aizgājusi uz Meksikas pusi. No kabatām pat bija izvilkti jau atstarotāji, kuri tajās atradās tieši šādiem gadījumiem. Nedaudz saņurcīts un nedaudz nosvīdis sakārtoja savu somu un savācās. Lai arī kas šī būtu par vietu, tā nepavisam noteikti nebija paredzētā. Tā jau laikam gadās, kad stopējot kāp pirmajā mašīnā, kura piekrīt kaut kur aizvest.

Lai arī cik pretēji loģikai tas nešķistu, nav mierīgāka cilvēka par to, kurš atrodas nāves priekšā. Lai arī kas tā būtu par nolādētu vietu, kur Džeims tagad atradās, nonācis viņš tur bija ne pēc savas gribas.

Pat pēc krietna daudzuma viskija, izrādijās, ka Džeims ir skaidrākais no visiem, kuri atradās mašīnā. Šoferis bija pārāk pielējies, lai spētu pat kādu nolamāt un pa slapju ceļu triecās pretī grāvjiem ar 120 kilometriem stundā. Grants nošķaidīja visu mašīnas apakšu:
"Eu, kas tur tā noskanēja, veči?!"
"Da nu kas tu nejūti, pidor? Bremžu kluči svilst, ta visa mašīna nes."
"Nes nes, bļe. Nes mašīna uz labo pusi!"
"Da nu nedirs un brauc. Šitā te var kārtīgi ilgi uz 120 turēt."
"A kas tas par muzikantu bļe?"
"Stopētājs, paņēmām tur pie ..."
"Āāā..."
"Da tu jau kuro reizi prasi, loh."

Vīrietis pa kreisi no Džeimsa ar ovācijām pavēma par notiekošo.




"Nekas," domāja pie sevis Džeims "ne pirmā reize, kad paliec zem klajas debes pa nakti." Tikai bija neliela atšķirība. Parasti nelija lietus, nebija caurumi kurpēs un biksēs un... Labi, ko tur daudz, caurumi kurpēs ir bijuši vienmēr, bet parasti peļķes nav bijušas tik uzstājīgas. Vairs nebija vērts iet tālāk pa ceļu, jo uz priekšu nebija nekādu pagriezienu, aiz kuriem būtu vērts pasteigties nonākt. Un atkal viena ģimene aizlaida garām savā mašīnā. Savā mašīnā. Savā glaunajā, dārgajā, prieku piepildīti ģimeniskajā mašīnā... Džeims nospļāvās un tad apdomājās. Gribot vai negribot, stopējot paliec māņticīgs. Vai ir labi spļaut pēc aizbraukušas mašīnas? Vai ir labi lamāt tos, kuri nepaņem? Rodas tādas kā formulas, pareizas rīcības meklējumi. Gribas kādu algoritmu, kurš palīdzēs tikt ātrāk galā. Ātrāk mājās laikam. Aklums pārņem katru reizi, kad kāda mašīna pabrauc garām. Laikam jau ir pusnakts.

Galvenais ir negulēt rīta dzestrumā. Laiks, kad parādas saule, ir vismānīgākais no visiem. Gaisma jau ir atnākusi, bet siltums vēl nē. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams. Galvenais ir neiet gulēt, jo drēgnums ir neciešams.