dzelve

atkal ir pienākušas gada beigas un centieni laikā piebeigt goodreads izaicinājumu. šis dialodziņš bija tik īss, ka kauns to vispār saukt par grāmatu, bet, ja to var atčekot kā izlasītu, tad tas skaitās. tāpēc arī domāju, ka man nebūs nekā, ko par šo pateikt, tomēr tas paspēja mani pietiekami sakaitināt, lai gribētos šeit izlikt emocijas.

ir grūti novērtēt tādas grāmatas, kurās izteikti uzskati, kas fundementāli nesakrīt ar personīgajiem, kur runāts par tēmām, par kurām nav jēgas strīdēties, jo gribas saglabāt kaut kādu objektivitāti. mani tiešām fascinē Sada drausmīgā personība un uzskati, un arī šo dialogu bija interesanti palasīt, tomēr te piedāvātās idejas es nevaru pieņemt pat joka pēc. tas tāpēc, ka man šis šķiet sākums tai racionālo/loģisko/augstāk attīstīto par visiem citiem ateistu filozofijai, kuru es vienkārši nevaru ciest. te atklājas viss "apgaismības laikmeta" idiotisms, ko es īpaši sajutu tajā citātā, ka "es ticu tikai tam, ko mans prāts saprot", ķipa, ja es kaut ko nesaprotu, tad tas 100% neeksistē. bet, kaut arī tur ir visa tā dižošanās ar saprātu, tajā pašā laikā tiek pateikts, ka cilvēks vispār ne par ko nav atbildīgs, jo daba viņam visu liek darīt, tā it kā viņš nebūtu gudrāks par sētas kaķi. ir, protams, lietas, kam var piekrist: ka cilvēkam nevajag reliģiju, lai izprastu, kas ir pareizi un kas nav, ka kristietība nav labāka par citām reliģijām un ka ar to saistītie sen atpakaļ notikušie brīnumi nav pierādāmi. es saprotu, ka tas ir rakstīts tādā laikā, kad reliģija tika uzspiesta, un šis ir protests pret to, bet tā filozofija ir būvēta uz ļoti plāna ledutiņa. lai dzīvo iracionālisms!