dzelve

beidzot pieķēros šai grāmatai, kas bija palikusi vienīgā no populārakajiem gotiskajiem romāniem, ko vēl nebiju izlasījusi. kopumā grūti novērtējama grāmata, tāpēc uzskaitīšu visu, kas nāk prātā, lai pati saprastu pros and cons:

- valoda ir brīnišķīga, bet es nezinu, vai tas nav tāpēc, ka tajā laikā vienkārši nebija iespējas izteikties prastāk (vismaz normāla sociālā stāvokļa cilvēkam), kaut gan noteikti ne visiem bija prasme tā rakstīt

- lielākais plusiņš droši vien ir oriģinalitāte, ko tagad ir grūti novērtēt, jo visi šim ir redzējuši 500 versijas, kaut gan oriģinālo stāstu neviens nezina. šis stāsts tiešām ir "lost in imitation", vēl vairāk nekā Drakula. un daudzas no tām versijām ir šausmīgas, bet ir arī labākas, piemēram, man šķiet, ka Dailes teātra izrāde emocionāli bija daudz iespaidīgāka nekā grāmata. grāmatā es vispār nejutu līdzi monstram

- daudz kas sižetā kaitināja, visvairāk tieši Frankenšteina rīcība, kas bieži bija random un nemotivēta, liekas, ka tikai tāpēc, lai darbība virzītos uz priekšu, piemēram, kad viņš uztaisa monstru un conveniently pazūd, lai monstrs varētu notīties. labi, to varētu pamatot ar šoka stāvokli u.tml., bet vienalga varētu uzrakstīt tā, ka viņš pēc brīža attapās, bet monstrs jau bija izbēdzis or w/e. un tad, kad viņš pēkšņi pēc nez cik mēnešiem izdomāja, ka taisīt otru monstru nav pareizi. un tad, kad viņa sievu nogalināja, - kā viņš varēja neiedomāties, ka tā būs? un šitā vēl ilgi varētu turpināt. arī tas, kā beigās mainījās monstra attieksme, bija nepārliecinoši

- kaut arī valoda bija bagāta, tie teksti bieži atkārtojās (e.g. "i am a miserable wretch!!"), un Frankenšteins ar monstru visu laiku savā starpā sacentās, kuram ir sūdīgāka dzīve (runājot par to, man šķiet, ka tomēr Frankenšteinam, jo viņam bija ģimene&draugi, par kuru nāvēm viņš basically bija atbildīgs, bet monstram nebija nekādu saistību + nebija pieredzes par laimīgu dzīvi). bija par daudz tās sūdzēšanās

- bet vispār lielāko daļu laika bija ļoti interesanti lasīt tālāk, jo par spīti visām redzētajām adaptācijām, īsti nezināju, kas tālāk notiks

- no iepriekš redzētajiem citātiem man likās, ka te būs vairāk filozofijas/pārdomu vielas, bet īsti tā nebija, kaut gan par atsevišķām lietām, protams, lika padomāt

man te sanāca tāds diezgan liels uzdirsiens, bet laikam mana bijība pret klasiku neļaus šo novērtēt pārāk zemu

interesanti ir tas, ka man šis atgādināja Noziegumu un sodu, jo tur arī ir tas, ka galvenajam varonim sākumā ir pārliecība, ka viņš ir superkruts un atšķiras no citiem, bet tad, kad izdara plānoto, saprot, ka ir kļūdījies un sačakarējis visu dzīvi, un visu atlikušo grāmatu dzīvo tādā delīrija stāvoklī

mans mīļākais citāts droši vien bija "Begone, foul demon!" (way more original than "begone thot")