dzelve

šodien, ja neskaita dīkstāves laika piestrādāšanu, ir otrā darba diena. jūtos tā, it kā būtu ļoti ātri iemesta atpakaļ dzīvē. sākotnēji šķiet, ka viss ir tāpat, bet drīz manu, ka esmu mainījusies tāpat kā mana vide. es visu laiku ciniski neticēju saukļiem, ka šajā laikā visi "pārdomās dzīvi un pēc tam sāks dzīvot citādi", tomēr man ir grūti nošķirt pandēmijas atstātās sekas uz domāšanu no personīgās dzīves kraha ietekmes. lai vai kā, pirms pāris dienām pildot kādu bakalura aptauju, pie jautājuma "vai pandēmija ir likusi jums mainīt viedokli par dzīves jēgu?" sāku smieties un atbildēju ar noteiktu "nē".
jaunajā dzīvē jūtos bezrūpīgāka, mani nenomāc sīkas problēmas. esmu patstāvīgāka, jūtu, ka varu pavilkt vairāk, nekā pirms tam likās, kas ļoti priecē. vairāk laika veltu jēdzīgām ārpusdatora nodarbēm, tomēr vēl ir jāiemācās atkal ikdienā vingrot un darīt citas lietas, kuras lūzuma brīdī pametu novārtā. vairs nesarežģīju dzīvi ar nesvarīgām nodarbēm kā jau pieminētā mālēšanās, tāpēc ir vairāk laika. mīlu to, ka atkal ikdienā nav jābrauc ar sabiedrisko un visur varu aizstaigāt. ir kaut kādi mērķi, kas drīzumā jāsasniedz, kaut gan kopumā nākotne arvien ir miglaina. priecājos, ka atkal var šo to darīt un satikt cilvēkus. pietrūkst tikai kāda kārtīga, saspiesta un piesvīduša depo koncerta, bet to laikam vēl kādu laiku nepiedzīvot. cerams, ka šāda domāšana man saglabāsies arī tad, kad vairs nebūšu apdullusi no pavasara.