Uz salidojumu neiešu. Bija doma, ka došos, ja kāda no viņām ies, bet neiet. Sanāk jau tā muļķīgi - lielākajai daļai no mums šogad bakalauri. Un citās skolās izrādās, ka jānodod jau nākamnedēļ - varu priecāties, ka man vēl nav. Bet vispār tāds tīri priecīgs prāts par to, ka nav rītvakar uz skolu jādodas. Nezinu pat, kāpēc.

Vispār šeit rakstīju, jo gribēšjās šito te saglabāt --> pinterest.com

Nu jā.. Vispār tā dzīvojos ar savu draugu bakalauru pa mājām. Lēnum lēnām kaut kas čibinās uz priekšu. Cerams, ka visu iespējamo ēdienu nebūšu apēdusi līdz pabeigšanai un vairāk kā +3kg arī nebūšu dabūjusi. Rīt jāiziet ārā pastaigāt, savādāk vienīgais svaigais gaiss, ko pēdējo3 dienu laikā esmu dabūjusi (ja neskaita atvērtu logu, bet arī minimāli) ir tad, kad šodien karināju izmazgātās drēbes uz lodžijas.

Un gribu kaut kur stopēt. Ļooooti. 2dien, kad braucu mājās, sēdēju mašīnā priekšā un skatījos uz ceļu. Ceļš ir tik, tik, tik foršs un skaists. Gribu ceļu. Tā apziņa, ka esi tāds maziņš kaut kur uz ceļa, kas aizvijas no Tevis uz abām pusēm bezgalīgi tālu un Tu būtībā vari nonākt jebkur.
Šovakar vēl stopēšanas pieminēšana šo vēlmi padarīja vairāk jūtamu.