Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarīta izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un lēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma ir bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena.