Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarīta izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un lēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma ir bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena.

- Ei, Kaptein, - teica Lizentrails, - zini, tikai tiem, kuri galīgi nekā nedara, nekas nekad nenotiek un nenomaitājas. Arī Tas, kurš radīja Visumu, to darbiņu darot, vismaz kādu pirkstu un kādu zobu noteikti zaudēja.

Ei, kaptein, - reiz viņam teica Lizentrails, - vai tu zināji, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vieniem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem nepastāsta kādu pasaku vai nepadzied dziesmiņu? Tāpēc šiem izveidojas riebīgs raksturs un pēcāk, izauguši lieli, viņi mierīgi atdod cilvēkus bendes rokās.

- Viņam žults maitā asinis, - pieņēmumu izteica Trakrails, kuram bija pamatīga pieredze medicīnas mākslā. - Droši vien viņam bijuši tārpi, bet neviens nav viņu kārtīgi izārstējis.
- Drīzāk tā žults viņam maitā dvēseli, - secināja Lizentrails, kuram bija pamatīga pieredze dzīvošanas mākslā. - Viņš droši vien jau piedzimis kā muļķis, un māte pie laika nav viņu kārtīgi iepļaukājusi atšķirībā no manējās, kura gan zināja, kā tā lieta darāma.