Izdomāju apņemšanos atlikušajam gavēņa laikam - varētu beigt čīkstēt. Vismaz mēģināt. Par darbu un sevis ielikšanu tajā. Par prioritātēm, "learned behaviour", kompleksiem un pārliecinātības trūkumu. To, kā būtu pareizi. Un to, kā viss patiesībā izskatās no malas, vai drīzāk - no citu skatu punkta un viedokļa.. Laikam jau nav pareizi un nepareizi. Nav labi un slikti vienmēr, visās situācijās. Nevajag galējības. Un vajag apzināties savus dēmōnus. Tāds arī mērķis.. Bet saprotu, ka arī par to ne vienmēr varu spriest objektīvi, jo, cik tas attiecas uz mani un attiecībām ar sevi, es vēl varu mēģināt būt godīga. Bet, kad kaut kas sāk attiekties arī uz citiem cilvēkiem, man patiesībā nav ne jausmas, kā viņi redz mani.. Un varbūt, ka tāda tieksme pati par sevi jau ir problēma. Domāt par lietām, kas manī varētu likties slikti citiem, bet man pašai nešķiet negatīvi. Nezinu.

Bet vispārībā, man ir liels prieks, ka vakar tomēr aizgāju līdz klosterim. Tas tiešām ir vērtīgi, pat, ja man šķiet, ka neiederos tur, jo nemāku tik daudz un smuki runāt kā viņi visi.