Mazliet bail. Kā būs, kad atbraukšu mājās. Šoreiz pavisam.
Kad pēc Ziemassvētkiem bija jābrauc atpakaļ, bija prieks par laiku, ko pavadīju Latvijā un īsti negribējās braukt prom, bet tajā pašā laikā bija ļoti bail par to, kā būtu, ja paliktu. Pēc Lieldienām jau man tik šausmīgi negribējās nekur braukt, ka viss bija vienalga. Bet tagad atkal ir mazlie bail. Laikam gan ne īsti sliktā nozīmē un tikai tā mazdrusciņ. Bet es būšu sagatavojusies tam, ka kādā brīdī sajutīšos neiederīgi, ka kādu dienu, kad būšu palikusi mājās viena pati, un nebūs nekas ieplānots, nedz arī neaizņemts & tuvumā esošs kāds, kam piezvanīt un kaut ko sarunāt, sajutīšos mazliet dīvaini. Bet tieši tāpēc, ka es to apzinos jau tagad, varbūt, ka tas galu galā liksies tīri jauki. Pagājušoreiz nebiju sagatavojusies. Likās, ka viss mans iekšējais stāvoklis pārvērtīsies absolūtā mierā & harmonijā tikai no tā, ka būšu mājās, būšu Latvijā, satikšu foršus cilvēkus un dzirdēšu gudras lietas latviešu valodā. Pēc tam bija pārsteigums un mazliet kauns par sevi un to, kas man iekšā.

(:



... vakar vakarā gandrīz apraudājos no smaida sejā. :)
un nākošsvētdien būs misīte latviski! ājājupījupījē!

#1 Sanāca pārsālīti griķi. Man nekad nav bijusi nekāda nojēga par to, cik daudz sāls jāber klāt ēdienam, parasti tas darbojas pēc principa - pagāžam burciņu un kaut kas jau iebirst. Nu jā, šoreiz vārīju tikai sev, aizmirsu, ka jāgāž mazāk :D Un vispār, laikam bija arī pārāk daudz, tagad iekšas spiež. Vai arī vienkārši pēc ēšanas nav ieteicams gulēt uz vēdera..

#2 Es tā aizdomājos - kā var uzbūvēt apaļu kolonnu no kantainiem ķieģeļiem? Vispār interesanti. Nu var jau būt, ka nav piemērotākās domas sprediķa laikam arī, ja sprediķis ir nesaprotamā valodā..

#3 Es izdomāju, ar ko man asociējas poļu valoda - ar zvaniņiem. Tur tādas džen un džin skaņas figurē.. :)