Šodien braucu uz Kocēniem. Uz spēli. Bet tas nav svarīgi (mūs sakāva, un es biju diezgan maz uz laukuma, sēdēju viena un ķiķināju uz rezervistiem, visi pēc spēles bija nopietni/bēdīgi/sakauti, bet es turpināju ķiķināt :D).
Svarīgi ir tas, ka mani pirmo reizi sameta (un es tikko sapratu, ka nu jau vakar man palika gads kopš tiesību nokārtošanas, bet vakar es par to pilnīgi aizmirsu...)! Sameta tā pamatīgi. Skatos, bedre kreisajā pusē, bet par vēlu, lai izvairītos. Drž, pa kreisi, pa labi, pa kreisi iet stūre; mēs (pilna mašīna ar meitenēm) saslīdam un slīdam šķērsām pa ceļu. Ieraugu pretimbraucošu pussmago automašīnu, man liekas, ka mēs viņai tūliņ uzbrauksim virsū.... Vrumm... Redzu, kā mūsu gaismas nospīd viņai gar sāniem, mēs apstājamies. Uzelpa un sākam atkal braukt. 10 sekundes pabraucu uz 60 km/h, pēc tam jau kā parasti... Un pirms tam es vēl sūdzējos, ko citi brauc uz 70-80 km/h... Vairs es nesūdzējos, sapratu viņus. Vēl pa ceļam redzēju vienu, kurš iestūrējis no manas joslas pretējā grāvī (palīdzība jau bija klāt).
Visjocīgākais, kas man likās, ka man nesametās bail, bet es centos izdomāt, ko darīt. Visnepareizākais, ko darīju - grozīju stūri, bet tikai pa ceturtdaļapli uz vienu vai otru pusi. Bremzes ar lietoju, bet ne tā, ka kāja pa bremzi.
Nu, ja un Siguldā pie veikala mani sasveicināja 2 puiši un piedāvāja braukt uz pirti :D Kad es iesēdos mašīnā pie meičām, viņi atkal pienāca un vēlreiz aicināja, es atkal atteicu :D
Un cik labi bija braukt Rīgā - pa pazīstamām ielām un ceļu :o)
Tāds, lūk, man piedzīvojums!

Logā spīd spilgta saule. Kur sniegs?