Only · the · wind · remembers · my · name

nu kā var tā ņemt un saskābt piens, kafiju sarāva čokurā. Un es vēl priecājos, ka tieši 1 pads palicis, lai naktī iedzertu kapiju, pirms doties uz lidostu. tagad izvēle vai nu kafija tagad vai rīt, jo jaunu paku vērt vaļā negribu, izgaros viss aromāts, kamēr manis nebūs mājās.

lūk, tā.

gribu pamosties blakus f., viņš no rītiem izskatās tik mīlīgi.

īstenībā, viss ir zajebis, pat neskatoties uz visu to, ka viss ir dirsā. paradoksāli, bet esmu tik laimīga, cik sen neesmu bijusi.

vīrs pateica, ka man salst tāpēc, ka man ir auksta sirds.

Pateicu, ka nemīlu viņu. dabūju daudz ko dzirdēt, bet tagad viņš izliekas, ka nekas nebūtu bijis. tiesa, ir rezervētāks.

Vai kaut kas tik spontāns un pēkšņs var vispār būt īsts? Tas bija kā atombumbas sprādziens, smuks mākonītis un tad destruktīva, neapstādināma siena, kas iznīcina ikvienu veselā saprāta palieku. To es varu nosaukt par mīlestību. Un tas arī tas, ko viņš man šodien pateica.

es mēģināšu nemīzt biksēs, bet ņemt un pabeigt šito visu. bet es baidos.

uiuiui kāds ir greizsirdīgs :)

"My beautiful Latvian princess" hahahaaaa

Es vairs nevaru :)

un viņš ēdot čāpstina tikpat skaļi kā es. wiii

Isai atskaitei. Man ir poha. Bet, ne tikai tāpēc, ka vakara gaitā izdzēru pudeli vīna, bet arī tāpēc, ka mēs sākām skaipot 10 no rīta un beidzām ap 4 naktī, bet nu ar dažām pauzēm pa vidu. viena no tām pauzēm bija kāda stunda pa telefonu. Tagad pamodos ar domu par viņu un konkrēti kaut kas pietrūkst.

es saku, brauc nākošnedēļ un viņš prasa, ko domās mani draugi. saku, ka domās to, ko es viņiem likšu domāt.

save you're love through loneliness, save your love through sorrow, i gave you my onliness, give me your tomorrow

bet nu neko.

sacentāmies, kurš ātrāk paēdīs :D jo dažs labs te sludina, cik ātri ēd. Nu, lūk, es pēc 10min biju paēdusi un uzpīpējusi, a jamā vēl aiz vien nav :) salaga

un viņš šausmīgi sašokējās, ka ir tikai 7 gadus jaunāks par manu tēti :)

vispār nākošo trešdien jau būšu Latvijā. kā laiks skrien.

Es jūtos kā sapnī, jo tas viss šķiet tik nereāls un neaizsniedzams, bez jebkādiem pierādījumiem, ka tas eksistētu. Tikai paskatoties spogulī, es saprotu, ka tā ir taisnība, jo es sevi redzu savādāku. zizii vispār mani paķēra uz izbrīnu vakar, sakot, ka esmu tāda kā agrāk. Kas vispār bija pa šiem gadiem ar mani noticis, vai tiešām es tikai tagad atkal esmu pamodusies no ziemas miega? Vai arī tas, ka solu uzticību sapnim, norāda uz to?

Es diezgan labi atceros, kā kaut kad ap kāzu laiku rakstīju cibā, par šo tēmu- uzticība, ka es nezinu, vai spētu to vīram solīt. Un vajadzēja paiet laikam, lai es patiešām saprastu tā visa būtību un nozīmi. Bet labāk vēlāk, nekā vēl vēlāk, kad attaptos pilnīgākās auzās. 

Es redzu tagad tik skaidri kā nekad, ka visas izvēles un soļi noved pie kaut kā. Un es negribu neko sasteigt, lai gan, patiesībā, es to gribētu visvairāk.

Un lai gan, es tagad aklā uzticībā, esmu atvērusi sevi kādam, izlikusi visas iekšas uz paplātes, man ir bail, jo es zinu, ka esmu tik ievainojama kā nekad. Jā, esmu tam gājusi jau vienreiz cauri, un svēti nosolījos nekad vairs neko tādu nepieļaut, tomēr šoreiz viss ir daudz spēcīgāk un arī racionālāk, un tieši saprāts man saka, ka tas viss ir pareizi.

Pats labākais ir tas, ka man beidzot nebūs jāskrien pa galvu pa kaklu, jāziedojas, jo man pretī ir tāds pats cilvēks kā es, kurš ir gatavs skriet un darīt, uz ziedoties. Es nevaru to noraksturot vārdos, bet magnēta plusiņi neatgrūžas, šeit neeksistē fizikas likumi.

nu, lūk, iedomājies situāciju. stāv bariņš cilvēku ārā pie mājas, pīpē, jau taisās atvadīties, sarunas par vienu džeku, kuram izgrieza galvas audzēju un kā viņš ir mainījies, tad par citām lietām, kas galvā var būt un meiča, kas par ārstu mācās saka "..nu jā, un kad tas plīst tad bam krīti un beigts" tajā sekundē 190cm garais un masīvais Deivs krīt gar zemi. Visiem, kā izrādās, pirmā doma bija, ka viņš ākstās, bet džeks zaudēja samaņu. Pēc pāris minūtēm viņš jau bija kaut cik atjēdzies, izsaucām ātros un viņu paņēma uz slimnīcu. Galvenais, ka dzēris ta nebija, kādi pāris ali un ēdis arī bija ļoti normāli.

bet tādā brīdī!!!

nahuj visu pasauli, ejiet dirst.

P.S. F. un vēl daži neiet dirst.

P.P.S. vīrs točna iet dirst.

besī nedēļas nogales. pietam vīram šodien dzimšanas diena un šis iedomājies, ka man tagad viss viņam jādara, jāgatavo viņa tusiņš utt. Kad man bija dzimšanas diena, tad arī viņš uzskatīja, ka tie ir mani svētki, tad nu lai pati taisu. jā, vakar viņam 3 kūkas cepu. nu kādas skujas pēc es to visu vienmēr daru līdz. ņerr
no rīta cēlu sīko ar auto beņķi un kaut kā stulbi pacēlu un tagad mugura vienkārši pakaļiņā, kā sāp.

labi vismaz, ka F. ik pa laikam kaut ko atraksta, man viņa pietrūkst.

Kā man patīk ik rīta skaips ar mammu un tēti.
mamma: "tev tētis stāstīja, kā viņam vakar parāva?"
es: "nē"
(fonā tēvs bļauj, ka nekas jau sevišķs tur nebija)
m: "hahahha, kā tad. viņš gandrīz bikses pielika, jo mēs mellenes saēdāmies kādu spaini, es raudāju no smiekliem, kā viņš cietās, būtu man darbā lifts 2 sekundes vēlāk uzbraucis, būtu jābrauc atpakaļ mājās" (pa vidu, protams visas nianses, kā tēvam mainījusies sejas krāsa utt)

Lielisks dienas sākums, jo mani senči ir visforšākie :)

un vēl, ar visu šito esmu kaut kur pazaudējusi 2kg. nav jau brīnums, jo praktiski neēdu, negribās. vakar piespiedu sev apēst 2 mazas kellogs-piena porcijas. tagad it kā gribās ēst, bet slinkums, gana daudz darāmā.

būšu ne tikai laimīga, bet arī tik tieva, cik sen vairs neesmu bijusi, šāds svars bija pēdējo reizi 2007. gadā.