Only · the · wind · remembers · my · name

Pamodos no tā, ka vīrs dod buču uz pieres un saka "apsveicu kāzu gadadienā". 3 gadi šodien. Iepriekšējos 2 gadus viņš bija to noignorējis, šogad ignorēju es, bet viņš, redz, grib iet uz restorānu. Kāpēc veči sāk darīt visu iespējamo tikai tad, kad jau ir par vēlu? Kāpēc man tagad ir jājūtas slikti, jo viņš sāk darīt visu to, ko es agrāk būtu vēlējusies vairāk par visu? Viņš ir tik ļoti mainījies, kopš pateicu, ka nemīlu viņu.. Un jo vairāk viņš cenšas, jo neciešamāka es kļūstu, jo es negribu to visu. Vieglāk būtu, ja viņš mani nevarētu ciest, tad man nebūtu jājūtas kā pēdējai maitai.

F. visu laiku saka, lai nesteidzos ar pārsteidzīgiem lēmumiem, lai viss iet mierīgi savu gaitu. Bet kā lai mierīgi dzīvo ar tādu akmeni uz sirdsapziņas? Protams, ka tas viss te nenotiek f. dēļ, sūdi jau bija sen pirms viņa, viņš vienkārši uzradās tādā brīdī, kad patiesībā labāk būtu bijis, ka nebūtu. Bet, ja man liktenis ir piespēlējis tādu pacietīgu cilvēku, tad kāpēc lai es arī nebūtu pacietīga?

It kā tā visa slapstīšanās jau ir līdz kaklam, visu sarakšu, sms dzēšanas, paroles un citas huiņas.. Bet es jūtu tik spēcīgu atbalstu, ka zinu, ka viss būs labi. Protams, arī savu lomu spēlē tas, ka man patiesībā ir vienalga, ka tas varētu nākt gaismā, bet es gribu meitas dēļ izdarīt pēc iespējas pareizāk, nesāpīgāk visiem. (es zinu, ka nav ideālas formulas šādai rīcībai, bet, nu, kā māku, tā maunu)

Es gan labi apzinos, ka mūžīgi noslēpums tas nebūs, jo vienreiz modrību jau zaudēju, bet labi, ka tā bija mamma, kas to momentu izmantoja, nevis kāds cits.