| |
[Mar. 11th, 2013|05:21 pm] |
Šodien laukā sniegavētra, braucot uz darbu bezmaz vai apraudājos, cik auksts un cik ļoti pūš pretī, ka nevar pamīties. Tad nu visu dienu tā arī sēžu, saldama, jo radiatori sabojājušies, un miegu ciet, nevaru vispār padomāt. Jo kā sāku domāt, tā miegs klāt. Jau sagūglēju Chronic Fatique Syndrome, visi priekšnoteikumi, lai man tāds izveidotos, ir. Bet tagad pierijos oatkeikus ar zupu, kafiju un multivitamīnus, apskatījos apcerīgi jaunos audumu paraugus, pasapņoju par deju kurpīšu, somu un mēteļu dizainiem, un sapratu divas lietas. Pirmā ir tā, ka, ja ir tik auksts, pavasaris nav ne acu galā, un brīvdiena jau arī patiesībā ir bijusi tikai viena divu nedēļu laikā, un tā pati pirms dienām astoņām, tad nevar gaidīt no sevis, ka nedēļās sākums būs traki ražīgs un mundrs.
Otrā ir tā, ka mana dizaina sapratne ir savādāka nekā Gajam, un mums vienmēr būs nesaskaņas par to, lai cik ļoti mēs viens otru cienītu un vērtētu. Man ir svarīgs kurmjādas zīdainums un ledus dzidrums, koka siltā smarža un tam visam klāt neparasti izcila lietderība un pārdomātība.
Viņam savukārt - biznesa inovācijas, vēljoprojām gīkaina sajūsma par teorētiskiem konceptiem un nepavisam nezismalcināta, bet toties lieliski ražojama vizuālā sajēga.
Kautkur mums jāsatiekas savādāk nekā šobrīd tas notiek.
Tad nu tagad iespraužu Die Antwoord ausīs un atklanos lai kalpotu garlaicības nepieciešamībai. |
|
|
