| |
[Feb. 21st, 2010|12:40 am] |
|
Tumši, melni un ar riebuma garšu. Esmu pacietīga, esmu iecietīga, esmu uzmanīga, pieciešu, paklusēju, savaldos, noriju. Apturu, salieku virsū spilvenu un nosmacēju. Nesaku, neskaitos, apraujos, novēršos, nemīlējos, neesmu. Izturu, izvelku, atlieku, mēģinu, neiedrošinos, atmetu. Viss. viss? nnē, neviss. Gan jau vēl būs, gan jau vēl trīsdesmitdeviņas dienas un naktis. Vai vairāk. Mans ego ir apklusis, palicis zvērīgs, mazs un ciets. Kā izkaltis ūdensdzīvnieks. Kā izsalcis mazs nezvērs. Pīkst vēl. Cilvēki taču apklāj cits citu ar saviem ego un pārliecībām, parklājas un apmainās. Un manī ir iesēdusies doma, ka es nedrīkstu, nē. Tam ir kāds sakars ar to, ka trīs gadus jau neesmu baznīcā bijusi, neesmu pildījusi dvēseles higiēnas pasākumus. Un vislaik bijusi blakus izsmējējam, kas nezin un nejūt robežas. Ar neatlaidību un nu jau arī kašķīgu garu. He. Bez iejūtības, bez cieņas pret citu svētvietām. Ar milzu caurumu dvēselē, kas ievelk iekšā pašu un citus un reizēm izspļauj ārā kaut ko smirdīgu kā viņa elpa nupat, izsmejot tā cilvēka bez rokām un bez kājām ticību. Tam ir jābeidzas, es gribu, lai tas beigtos. Es gribu, lai ar mani ir tas, kura klātbūtnē var augt un uzelpot, kaut vai tas būtu manu iedomu spoks. |
|
|
