Dzeru v'inu un kr'am'eju mantas |
[Dec. 7th, 2017|11:27 pm] |
Un saprotu, ka esmu, pirmkārt, vācējs (hoarder), un otrkārt, apmāta hobijiste. Foken daudz lietas, ko esmu iesākusi, sīki projekti, tāpat kā bija manai mammai. Viņas rotas nespēju izmest, arī omes rotas nē. Savējos auskarus, ko mūžam nevilkšu, tos arī nevaru izmest, jo stāsts viņiem labs. Divi alumīnija buljoni, radušies no radošas nakts, kad mans bijušais aizmirsa, ka ir uzlicis trumuli uz uguns. Attiecīgi, tas izkusa, formējoties divos vienlīdzīga izmēra un smaguma plāceņos. Vēl man ir brīnišķīgs daudzums labas vilnas dzijas, tā pati pie manis atnāk. Un vēl tie kalni ar skicēm un procesa pierādījumiem, treniņa lapas, domas piefiksējumi, melni blociņi, ko nekad taču nepārlasīšu; studiju pieraksti (!!!!!), ko tāpat taču nepārlasīšu. Vizītkartes un brošūras no dizaina mesēm; bļa. Un audumi - drusku arī tie. Ar drēbēm, kā Snorkei, man daudz problēmu gan nav. Tās nav daudz, un tiek regulāri novalkātas. Bet ir vieni smagi linu brunči, fantastiski. Tos pat uz jāņiem neuzvilku. Varbūt nākamgad? |
|
|
Comments: |
man ir mammas adīta veste... adīta kaut kad septiņdesmitajos, nu neizmetīšu kaut lietderības koeficents tuvu nullei. Vēl šādas tāds mēbeles, audumi, kuri kaut kad varētu noderēt utt., mēs visi kaut kādā ziņā esam vācēji, ko nu kurš krājun ko nu kurš uzskata par vērtību,tāda nu ir cilvēka daba. Lietas, varbūt pat nelietderīgas, kā saknes kas balsta no pagātnes.
Jā, tās saknes. Tā jau ir, tāda kā cietā atmiņa. Visu, ko atstāju lv pirms desmit gadiem nesen apskatīju, un nekā derīga, vieni lūžņi. Tikai darbi un skices un ideju pieraksti pašai likās interesanti vēl joprojām. Un tādas kā Tavas mammas adītā veste - lietas, kur cilvēks ir "ielicies". Es skatos uz tam, un man liekas, ka daļiņa no tā cilvēka tur vēl ir.
nu jā, tā netveramā saite, kura iespējams manai meitai vairs nenozīmēs pilnīgi neko,bet man ir dārga.
Tādi kā ikdienisķie raganu artefakti. Uzlādētie priekšmeti, kuru spēks ir uzlādētāja rīcībā, bet nav pieejams citiem. | |