šodien kāpjot uz ceturto stāvu man sagriezās galva, nevis kāda iemesla dēļ, bet vienkārši, tad ceturksni mīņājos pie durvīm un tikai tad iegāju... par to kāpēc, nevar runāt, nesaprot... jo nav savu cilvēku, cilvēki ir tādi kādi ir - sveši. bet ar viņiem var runāt, bet ne par ko jēdzīgu. kāpēc tā? ja teiksi, ka var - paskaties izverstāk - laikā, tad pamanīsi, ka cik maz tas ir...

(Reply to this) (Thread)

Tu gāji uz mājām vai kā?

Vispār ir jau tā. Cilvēki nav sveši. Viņiem vienkārši tavas problēmas neliekas kā problēmas. Viņi tās nesaprot. Un tas, ka esam paši par sevi - protams. Kur nu par to.

Un vispār - neesmu dzirdējis, ka laiks mēdz beigties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laiks taču vispār ir kaut kas izdomāts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā. Āmen.

(Reply to this) (Parent)

nē, uz fakultāti.
laiks mēdz beigties, to var eksistenciāli izdzīvot un piedzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laiks var beigties "jāpaspēj nokārtot sesija" izpratnē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, savas pagātnes nepieejamība, tikai šodien otrādi - esmu iemests divus gadus vecā laikā...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā tad to var dabūt gatavu - vecu laiku?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, tas, ka tevi pat gaišā dienas laikā nomodā, pārņem sajūtas, kā pirms diviem gadiem - ne vien tāda nojausmu līmenī, bet arī skaņas, redzes, smaržu un citu tēlu veidā - ka tas vis kļūst tikpat īsts ka ta brīža realitātes uztvere.

(Reply to this) (Parent)