prāta fotogrāfijas

Pārfrazējot Meža Gampi, in one word I can sum up the whole week - BĻĀ!
Kā jau ar izglītības jomu saistītai, tagad nu tikai sākas mana sezona pa īstam - skola, otrs darbs, studijas maģistrantūrā un privātstudenti (no sākuma teica vienreiz/divreiz mēnesī, tagad jau gribot katru nedēļu). Nezinu, kā es tā visu laiku visu paspēšu. Vismaz daļēji labi, ka tas viss sagrūsts 4 nedēļas dienās, un 3 ir nosacīti brīvas... Bet kad es vienreiz iemācīšos pateikt Nē, nevis izdomāt, ka mož izdosies visu apvienot un pēc tam jūgties nost dēļ tā, ka neko nevaru paspēt?!

Vēl no tā visa šoka es esmu apaukstējusies un manas jaunās kurpes ir, velnsviņuzin, kas par kurpēm. Spāņu zābaki, ne kurpes, es jums teikšu. Šovakar jau likās, ka es caur tām kājām noasiņošu un tā arī palikšu kkur pusceļā mājup...

Pievakarē, sēžot mikriņā, virzienā no universitātes un skolu, ar pāris minūšu starpību sagadījās noskatīt un noklausīt lietas, ko bieži negadās redzēt/ dzirdēt.

Pirmkārt - pie Stockmann starp ielas braucamajām daļām, uz saliņas stāvēja blonds sievišķis ap 50, samērā kupla miesās un tērpta diezgan atkailinošā, piedauzīgā zilā kleitā. Rokās šī turēja lapu ar uzrakstu (Teksts - aptuvens., jo manas krievu valodas rakstiskās un gramatiskās zināšanas kkur pamazām izplēn. Līdz ar to arī precīzāka atmiņa uz tādām lietām)- У меня нету денег. Помогите мне выезжать из Латвии или я покончу жизнь в самоубийстве.

Aiz Stockmann, savukārt, pa logu noraudzījos divos ortodoksālajos žīdos (nu tur, ar visām kipām un melniem talāriem un bārdām) un dzirdēju sarunu aiz muguras. "Ē, rekur baigie, bārdainie... Kā šitos sauca?.... Einuhi?"