Part III Niagāra and the rest
Posted on 2008.07.24 at 03:13music:: patrick wolf - magic position
Kā jau cilvēki, kas dodas uz Kanādu – jābrauc taču uz Niagāru! To arī darām… Braucam divās mašīnās, ceļš no Toronto līdz turienei ne pārāk tāls. Braucam, braucam,- pie pirmās mašīnas stūres tas tēta brālis, kurš nav mans krusttēvs, pie otras – viņam sieva. Braucam, tuvojamies, pa ceļam vēl šo to apskatām… Nu lūk. Es braucu mašīnā, kur tā sieva pie stūres.
Tā un šitā, vienvārdsakot, sanāca tā, ka onka pļāpādams bija nenogriezis, kur vajadzēja un nu vairs nav citas iespējas, kā braukt vien taisni pa šoseju, kas ved… ārā no Kanādas. Nogriezties vairs nav kur. Nu tā nu mēs nokļuvām ārpus Kanādas, pa vidu starp CAN un U.S. Kur varēja, tur apgriezāmies, aber nedraudzīgais muitnieks jau priekšā un nevienam līdzi dokumentu nav (oh shit!). Nu neko, palamāja, un aizsūtīja mūs uz imigrācijas kantori turpatās, noskaidroja personības tāpatās, un lāga džekiņi palaida mūs brīvestībā:)
Tālāk jau gan tur, kur paredzēts. Ierodamies pie Niagāras, apskatām. Cilvēku pilns, kas vainagojās ar to, ka mana mamma ar bračku atdalījās un aizskrēja pa priekšu. Pārējiem nekādas sajēgas, kur šie varētu būt, un tā nu mani večuki lēnām gāja uz priekšu un es skraidelēju turp-atpakaļ, šos meklēdama, un ik pa brīdim apstājoties un noķerot kādu kadru. Lūk. Tad aizbraucām turpatās netālu uz Whirlpool’u, un pārbraucām ar gaisa vagoniņu līdz U.S. robežai (par ko vēstīja zemē atrodošais akmens, uz kura salasāms “fuck u.s.a” :D), un atpakaļ.
Atpakaļceļā vēl iebraucām skaistajā pilsētelē Niagara on the Lake, kur gan patiesībā vajadzēja uzkavēties ilgāk, nekā mēs to izdarījām. Bet nu whatever…
Tad vēl es gribēju redzēt īstos indiāņus. Uz rezervātiem nekādiem tā arī neaizbraucām, redzēju jamos tikai uz ielas. Valdība zemi atņēmusi, baigās summas kompensācijās izmaksājusi, šiem sīvais garšo, un tā nu jamie tur vairums nodzīvojušies. Skumji…
Vēl mums tur šopings vienu dienu, šopings otru dienu, šopings trešo dienu. Visvairāk sajūsmā es biju par grāmatu veikaliem. Tā kā sajukusi tur biju:) Liels grāmatu veikals, paņem turpat iekšā Starbucks kafiju, un sēdi – šķirsti grāmatas, palasi, pastaigā… Sagrābos jau arī,- Helter Skelter (par ko vismilzīgākais prieks), grāmatu par Tori Amos, par Hičkoku, Into Africa, Silence of Lambs un vēl šādas tādas.
Iespaidu man pilna galva, vēl joprojām kkāds juceklis. Bet kopumā varu teikt, ka man tur noteikti patika!
Tā un šitā, vienvārdsakot, sanāca tā, ka onka pļāpādams bija nenogriezis, kur vajadzēja un nu vairs nav citas iespējas, kā braukt vien taisni pa šoseju, kas ved… ārā no Kanādas. Nogriezties vairs nav kur. Nu tā nu mēs nokļuvām ārpus Kanādas, pa vidu starp CAN un U.S. Kur varēja, tur apgriezāmies, aber nedraudzīgais muitnieks jau priekšā un nevienam līdzi dokumentu nav (oh shit!). Nu neko, palamāja, un aizsūtīja mūs uz imigrācijas kantori turpatās, noskaidroja personības tāpatās, un lāga džekiņi palaida mūs brīvestībā:)
Tālāk jau gan tur, kur paredzēts. Ierodamies pie Niagāras, apskatām. Cilvēku pilns, kas vainagojās ar to, ka mana mamma ar bračku atdalījās un aizskrēja pa priekšu. Pārējiem nekādas sajēgas, kur šie varētu būt, un tā nu mani večuki lēnām gāja uz priekšu un es skraidelēju turp-atpakaļ, šos meklēdama, un ik pa brīdim apstājoties un noķerot kādu kadru. Lūk. Tad aizbraucām turpatās netālu uz Whirlpool’u, un pārbraucām ar gaisa vagoniņu līdz U.S. robežai (par ko vēstīja zemē atrodošais akmens, uz kura salasāms “fuck u.s.a” :D), un atpakaļ.
Atpakaļceļā vēl iebraucām skaistajā pilsētelē Niagara on the Lake, kur gan patiesībā vajadzēja uzkavēties ilgāk, nekā mēs to izdarījām. Bet nu whatever…
Tad vēl es gribēju redzēt īstos indiāņus. Uz rezervātiem nekādiem tā arī neaizbraucām, redzēju jamos tikai uz ielas. Valdība zemi atņēmusi, baigās summas kompensācijās izmaksājusi, šiem sīvais garšo, un tā nu jamie tur vairums nodzīvojušies. Skumji…
Vēl mums tur šopings vienu dienu, šopings otru dienu, šopings trešo dienu. Visvairāk sajūsmā es biju par grāmatu veikaliem. Tā kā sajukusi tur biju:) Liels grāmatu veikals, paņem turpat iekšā Starbucks kafiju, un sēdi – šķirsti grāmatas, palasi, pastaigā… Sagrābos jau arī,- Helter Skelter (par ko vismilzīgākais prieks), grāmatu par Tori Amos, par Hičkoku, Into Africa, Silence of Lambs un vēl šādas tādas.
Iespaidu man pilna galva, vēl joprojām kkāds juceklis. Bet kopumā varu teikt, ka man tur noteikti patika!