| |
[9. Sep 2009|22:24] |
Cilvēku gaidītākais vārds - "paldies".
Realitāte - visi skopojas.
Problēma - nespēja novērsties.
Problēma - nespēja pievērsties.
Sapnis - diena tikai ar viņu.
Sajūta - spogulis. |
|
|
| |
[8. Sep 2009|09:19] |
Mēs kā topogrāfiskie idioti maldāmies un meklējam ceļu. Kad pieklauvē pie durvīm, tad kāda nav mājās. Ja tomēr satiekas, tad tikai sasveicinās. Abiem viens mērķis, viena skumja sirds, bet akliem un kurliem grūti, ja plaukšķina uz visām debess pusēm.
Man tik nedaudz bail, jo laika atrast pareizu karti, kļūst arvien mazāk un mazāk, bet citas iespējas nemaz nav. |
|
|
| |
[5. Sep 2009|15:27] |
Vēl 2 nedēļas. Šim būtu jābūt vienam no maniem skaistākajiem laikiem mūžā. Laikam, kad no laimes jālēkā pa strūklakām, ielas vidū jādejo valsis, garāmgājējiem uz vaigiem jāzīmē puķītes un jāpārtiek tikai no svaiga gaisa un mīlestības. Bet tā nav. Un mani dzen izmisumā tas, ka tā nav. Jo nav pat laika aiziet kaut reizi gadā paslidot.
Kaut mēs tomēr būtu aizgājuši vieni paši. Džinsās un botiņās, ar nolaustu rozīti, bet kopā, nevis tikai blakus. |
|
|
| |
[1. Sep 2009|11:14] |
|
Šodien novērtēju to, kas man ir, jo redzēju, cik grūti var būt bēgt no sevis, ja tā vairs nav. |
|
|
| |
[17. Aug 2009|00:36] |
Dzīve kaut kā iet uz priekšu, vai ne? Un viss mainās. Es arī mainos. Neklausos vairs to mūziku, ko klausījos pirms gadiem 5, kad svēti solījos, ka būšu pensionāre, kas klausās Sistēmu. Neesmu arī vairs tā meitene, kas bez ierunām savu māti uztver kā absolūtu autoritāti un viņu aizstāvēja pat tad, kad nebija taisnības. Neesmu tā meitene, kas ģērbjas izaicinoši, lai ik dienu uz ielas atskatītos noteikta kvota vīriešu. Neesmu tā, kas turas pie vecām un ierastām lietām tikai tādēļ, ka tās vecas un ierastas.
viss... liekas, ka vecpuisis atbrauca... |
|
|
| |
[13. Aug 2009|16:30] |
Manu lielāko vilšanos izraisa nepareiza mērķa izvirzīšana. Pārāk vēlos apsteigt laiku un no šīs idejas nespēju atteikties. Bet arī piepildīt to neizdodas. Vilšanās.
Apsteigt laiku - tas nozīmē izdarīt visu tā, lai rastos kaut minūte, kuras laikā neiedomātos neko, kas man vēl jāpaspēj. |
|
|
| |
[5. Aug 2009|10:06] |
|
Vēl neesmu paguvusi sasveicināties ar vasaru, bet kāds jau runā par rudens nākšanu. Liekas, ka tā būs mana šī gada nepiepildītā lieta. Nedaudz pat kauns. |
|
|
| |
[31. Jul 2009|18:16] |
|
Šodien aktuālais jautājums - prioritātes. Klusināt savas, lai citam būtu? |
|
|
| |
[9. Jul 2009|15:07] |
|
Jūtos kā zvēru dārzs. |
|
|
| |
[7. Jul 2009|12:22] |
|
Liekas, ka man šogad vasaras nebūs. |
|
|
| |
[6. Jul 2009|09:57] |
Šorīt saprotot, ka man ir forša acu krāsa un tiešām izspūrušas skropstas, mans ticības koeficients palielinājās par 0.1%
Vakar vakarā biju pilna apņēmības šo nedēļu uzsākt tā ļoti aktīvi un radoši, aši izdarot visus vasaras darāmos darbus, bet, protams, notika gluži otrādi - telefons mani piekrāpa, es aizgulējos un tikai tagad pusmodā apsveru iespēju doties uz Rīgu. Fail. Bet vēl ir iespējas revanšēties.
Un vēl, ziniet, kļūst baigi viegli, ja ir noslēpums, kuru zina visi. |
|
|
| |
[28. Jun 2009|00:06] |
|
kaut es spētu viņam dot spēkus. tā būtu mana lielākā vēlēšanās, ja uz vaiga nolaistos skropsta. |
|
|
| |
[17. Jun 2009|11:07] |
|
Jūtos kā dzīvs mironis un cīnos ar bezspēku un milzīgām galvassāpēm. Uz eksāmenu neiešu. Tagad tikai ceru uz Bičevska sapratni. Viņš vienīgais tagad var tēlot "princi baltā zirgā" un mani glābt. |
|
|
| |
[14. Jun 2009|18:50] |
|
Man patīk, kā es tērēju savu naudu - lietām, kuras vēlos, nevis kuras man ir nepieciešamas. Tas ir nepareizi, bet man patīk. Diemžēl jau mēneša vidū jādusmojas pašai uz sevi. Bet tas nekas. :) |
|
|
| Trīs |
[13. Jun 2009|12:30] |
Tā tas ir izveidojies, ka mēs balstām viens otru. Ja kādam trūkst, tad pārējie dod. Un tad pa apli. Un vienmēr kādam trūks, un vienmēr kāds saņemsies un dos, un vienmēr kādam tā visa būs par daudz.
Enerģijas nezūdamības likums, mums kopā ir tikai tik, cik mums ir. Tādēļ dažkārt liekas, ka vajag ceturto. Bet varbūt ne. |
|
|
| |
[11. Jun 2009|02:54] |
|
Bieži vien atceros "savus cilvēkus". Tos, kas kaut kādā ziņā man ir vai bija īpaši. Ar lielāko daļu no tiem es neesmu tikusies 10 mūžības, vismaz tā šķiet. Atceros viņus un saprotu, ka man ļoti pietrūkst šīs īpašās klātbūtnes. Tad padomāju vēlreiz un izrādās, ka nemaz tā nepietrūkst gan. Viņi vairs nav manā dzīvē. Gan es, gan viņi nu jau ir citi, un nav ko pagātni vilkt sev līdzi tikai tādēļ, ka tā ir pagātne. |
|
|
| |
[9. Jun 2009|11:31] |
Kādreiz, kad ciemojos savos laukos, pirmais, ko darīju, uzvilku gumijas zābakus un skrēju uz kūti apskatīt visus jaunos/vecos dzīvniekus. Man patika tur esošā siena smarža un dzīvnieciskais juceklis, roku sildīšana trušu kažokos un olu meklēšana pa visiem kaktiem. Vēl uzreiz es devos uz darbnīcu, kur pārliecinājos, vai visi instrumenti ir savās vietās un vai man būs iespēja pavadīt laiku taisot koka rotaslietas. Vienmēr tika izstaigātas siltumnīcas un visi dārzi, nogaršojot gatavus vai negatavus (tam nebija nozīmes)augļus un dārzeņus. Pārbaudīju arī visus kambarus un pieliekamos. Viss bija interesants.
Šajā nedēļas nogalē piegāju tikai pie vecvecāku klavierēm, par pārējo pat neiedomājos. |
|
|
| Paziņojums |
[3. Jun 2009|18:41] |
|
Publiski atvainojos Putnam par sudmaliņām traktortehnikas izpildījumā. |
|
|
| |
[28. Maijs 2009|13:19] |
Dažkārt apbrīnoju cilvēku spēju koncentrēties uz garlaicīgām lietām, piemēram, tās neizteiksmīgās meitenes stāstījumu par Nīči.
Interesantākais ir tas, ka visi tie cilvēki, kas spējīgi klausīties un kaut ko pierakstīt, paši, man liekas, ir garlaicības kalngals. |
|
|
| šodien |
[27. Maijs 2009|16:45] |
|
a varētu arī nošauties galvā |
|
|