| |
[5. Sep 2009|15:27] |
Vēl 2 nedēļas. Šim būtu jābūt vienam no maniem skaistākajiem laikiem mūžā. Laikam, kad no laimes jālēkā pa strūklakām, ielas vidū jādejo valsis, garāmgājējiem uz vaigiem jāzīmē puķītes un jāpārtiek tikai no svaiga gaisa un mīlestības. Bet tā nav. Un mani dzen izmisumā tas, ka tā nav. Jo nav pat laika aiziet kaut reizi gadā paslidot.
Kaut mēs tomēr būtu aizgājuši vieni paši. Džinsās un botiņās, ar nolaustu rozīti, bet kopā, nevis tikai blakus. |
|
|
