| |
[11. Jun 2009|02:54] |
|
Bieži vien atceros "savus cilvēkus". Tos, kas kaut kādā ziņā man ir vai bija īpaši. Ar lielāko daļu no tiem es neesmu tikusies 10 mūžības, vismaz tā šķiet. Atceros viņus un saprotu, ka man ļoti pietrūkst šīs īpašās klātbūtnes. Tad padomāju vēlreiz un izrādās, ka nemaz tā nepietrūkst gan. Viņi vairs nav manā dzīvē. Gan es, gan viņi nu jau ir citi, un nav ko pagātni vilkt sev līdzi tikai tādēļ, ka tā ir pagātne. |
|
|
