Aizdomājos par jautājumu, vai ir pareizi teikt, ka cilvēks tiecas pēc "zināšanām". Labi, ok, pieļauju, ka ir cilvēki, kas tiešām vēlas kļūt par staigājošām enciklopēdijām - atšķir to un lasi, kas ir tas vai šitais, ko tas vai cits personāžs ir teicis šai sakarā un netiec apgrūtināts ar enciklopēdijas personisko viedokli par tēmu (un pat šāds salīdzinājums nav precīzs, jo lielākā daļa enciklopēdiju ir apveltītas ar savu personisko viedokli - pareizāk, sastādītāju personisko viedokli par tēmu, kas izpaužas ja ne faktu sagrozīšanā, tad vismaz atlasē). Un pareizi vien ir, ka sagroza un atlasa. Jo "kailam faktam" kā tādam - zināšanām kā faktu kopumam - nav būtiskas nozīmes. Nozīme ir fakta interpretācijai. Nozīme ir redzējumam. Ikviens, kurš ir kaut cik mācījies skolā, zina, ka debesis un jūra nav zilas - tā ir tikai ilūzija, optisks māns. Un kuram tas rūp? Kurš, skatoties zilās pavasara debesīs, patiešām redz lielu & melnu tukšumu? Bet, lai cik nenozīmīgs arī nebūtu fakts, tomēr tam ir lielāka nozīme kā svešai un nesagremotai interpretācijai. Jo debesis, starp citu, nav zilas. Tās ir baltas, mēļas, ābolzaļas vai rozā. Vai, ja esam precīzi - fakta interpretācija jau pati par sevi ir fakc. Klausoties, kā Lords, Zeibots, Šuvajevs vai Mūks (kārtojums nejaušs ;)) stāsta par Jungu, es kaut ko uzzinu nevis par Jungu, bet par šo cilvēku skatījumu uz Jungu. (Kas, protams, nav slikti - patiesībā ir daudz ļautiņu, kuri ir nevis radījuši kaut kādas idejas, bet vienkārši bijuši labi katalizatori. Un oriģinālu labāk nemaz nelasīt, lai neaplauztos :))
Bet kā tad teikt labāk? Ka cilvēks tiecas pēc gudrības / vieduma? Kaukā baigi pretenciozi izklausās. Varbūt - cilvēks tiecas pēc domāšanas? Un neraizēties par to, ka jebkuram "normālam" ļautiņam paziņojums "es tiecos pēc domāšanas" izsauktu histērisku smieklu lēkmi?
|