Kā melot komunistiem

"1956. gadā sāku strādāt zvejnieku kolhozā 9. maijs, taču mani atvilināja uz Jūrmalu, un tā jūrmalnieks esmu kopš 1959. gada – braucu uz zvejnieku kolhoza Uzvara kuģiem. Tik daudz darba un enerģijas esmu ieguldījis savā darbā, ka joprojām nevaru piedot kolhoza izšeptēšanu un iznīcināšanu. Vēl tagad nevaru aiziet līdz Uzvaras teritorijai," sarūgtināts teic Gasiņš, "jo tur tagad ir bardaks. Bardaks! Krievu laikos mums bija paraugkolhozs, bija apzaļumotāju brigāde, bija kārtība. Par priekšsēdētāju kļuva Ilgonis Bumburs, un, pateicoties viņam, Uzvara izauga par varenāko zvejnieku kolhozu. Pie Bumbura baroties nāca visa Jūrmalas kompartijas elite. Bet bija tā. Tukšais laiks, lašu nav. Partijnieku kalpi piezvana un saka: mums vajag lašus. Nu, ko veči dara... Paņem no saldētavas lašus, iemet tīklos, tīklus iemet jūrā, mēs ņemam to tīklu un riktīgi velkam ārā, kāds cits paņem vāli un iebliež lasim pa galvu, lai izskatās, ka laši ņemas pa tīklu ar kārtīgām šļakatām, lai izskatās, ka tie laši ir dzīvi!"

Gasiņš ne tikai zvaigāja par lašu ķeršanu, bet arī kolhoza sapulcēs skaļi runāja par nebūšanām. Viens otrs uzvarnieks vēl atceras, kā Gasiņš pēc sapulces mētājis zibeņus: "Nu, ko tad jūs neviens nerunājat?! Kāpēc man vienam viss jāsaka?" Veči, acis nolaiduši, atbildēja, sak, tu jau šņabi nedzer, bet mums visādi grēciņi, ko tad mēs... Gasiņš atbildējis pavisam vienkārši: viņš šņabi ir izdzēris vairāk, nekā viņi ir redzējuši. "Kad biju pavisam jauns un neprecējies, es braucu uz Atlantiju. Kad atnācu mājās, ņēmu priekšā visus Rīgas labākos krogus. Man nevienam nevajadzēja atskaitīties, mammai atstāju naudu saimniecībai, bet pārējo trallināju nost – sievas jau man vēl nebija. Es zināju vienu lietu: ja tu nav bijis krogā, ja nav izvēmies, nav dabūjis pa purnu, ja nav bijis pie meitām, tad vēl neprecies. Taču man bija respekts pret darbu: ja vajadzēja iet strādāt, tad arī strādāju. Tā būtu kauna lieta – neaiziet uz darbu tāpēc, ka iepriekšējā vakarā tā kārtīgāk paņēmis uz krūts." Pauls stāsta, ka viņš ir uzaudzis bez tēva, tāpēc viņam tik stingra nostāja daudzos jautājumos: "Man bija pusotra gada, māsai – seši mēneši, brālim divarpus gadi, kad vācieši nošāva manu tēvu, kurš, viņuprāt, bijis komunists. Ar šo faktu es spekulēju visus krievu laikus: visās anketās rakstīju, ka vācieši ar manu tēvu šitā izdarījušies. Bet es tos komunistus lādēju tāpat kā mana māte un vecāmāte un vienmēr teicu tikai patiesību. Kad uzcēlu māju, uz šejieni veda ārzemju delegācijas, lai tām izrādītu, kā dzīvo padomju cilvēki. Jūrmalā bija tāda kompartijas sekretāre Zvaigzne, un viņa bija burtiski iemīlējusies manā mājā – visas delegācijas viņa veda uz šejieni. Jūrmalas galvenā tirdzniecības priekšniece Marina Zatoka, pirms delegācijas ienākusi manā mājā, palūkojās apkārt un norādīja: šitās puķes izmest, tās mēbeles nomainīt! Es saku: stop, jūs esat pie manis atnākusi, manā mājā, ko jūs te komandējat?! Vēl partijnieki pateica: ja kāds prasa, kas ir tava sieva – saki, ka ārste ar augstāko izglītību, bet tu – ar augstāko jūrniecības izglītību. Taču mana sieviņa Dzintra bija vienkārša medmāsa, un man bija tikai septiņu klašu izglītība! Kāpēc man jāmelo?! Vai tad es ar savām septiņām klasēm nevarēju uzcelt māju vai uztaisīt mēbeles? Man bija pilnīgi vienalga, no kurienes tās delegācijas brauc – es netaisījos melot un taisīt Potjomkina sādžu. Man tas bij" pie vien" viet"!"

(Reply to this) (Parent)