«Es grib’ stāvus mīlēties!»

Autors: Elita Veidemane
Datums: 20.01.2009
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Rubrika: Apritē

"Ja man jautātu – vai es ietu atkal uz barikādēm? – es atbildētu: tikai tad, ja priekšējās rindās stātos Šķēle un viņam līdzīgi biezie, bet aiz manis stāvētu vesels pingvīnu bars," šķelmīgi smaidīdams, saka kapteinis Pauls Gasiņš. Taču tas ir viņa sāļais humors, un kāds gan cits tas varētu būt vecajam jūras vilkam, kurš kopš 1956. gada vagojis pasaules jūras un okeānus. Nu jau vairākus gadus viņš sevi sauc par krasta pensionāru, kuram visas trauksmes jau sen esot garām, tomēr tad, kad nopietni sākam runāt par 1991. gada barikādēm, viņa acīs pamanu plūstam tādas atmiņu straumes.

Pāršuj uzvalku, pārbūvē māju

Pauls Gasiņš ir viens no tiem kapteiņiem, kuru kuģis 1991. gada 14. janvārī noenkurojās Daugavā iepretim Latvijas Televīzijas ēkai. 13. janvāris nāca ar asiņainajiem notikumiem Viļņā, agri no rīta Rīgā skanēja trauksmes zvani, sākās barikāžu būve pie parlamenta un valdības nama, pie telegrāfa un TV ēkas Zaķusalā. Gasiņa kuģis Undīne kopā ar citiem zvejas kuģiem pa Daugavu devās augšup no grīvas: "Ja, krieviem ieņemot televīzijas ēku, būtu ievainotie, mēs viņus transportētu no Zaķusalas uz Rīgu." Bet līdz barikāžu laikam vēl bija jātiek. Tas bija Paula Gasiņa "jaunais laiks, kas šalkās trīs". Viņam vairāk par visu patīk izrunāt vecos laikus, jo bez tiem – nu nekā. Paula dzīvesbiedre Daina, ar kuru viņš ir kopā pēdējos desmit gadus, mīļi smaidīdama, atnes kafiju un pašceptas ābolkūkas. Pauls izstāsta, ka viņa pirmā sieviņa jau sen Viņsaulē, bet dzimtu turpinot bērni, kuriem sava dzīve. Vienam palikt neesot gribējies, tāpēc tagad blakus ir ņiprā un izskatīgā ventspilniece Daina.

Pauls izrāda savu māju Lielupes krastā: tā ir plaša, tomēr silta un omulīga – sievietes gaumi un kārtību var just ik niekā. Pauls lepojas, ka pats ar savām rokām darinājis tumškoka sekciju un pusdienu galdu, taču galvenais – arī māja ir paša celta. Par to – īpašs stāsts. To kopā ar vēl divām līdzīgām mājām, kas atrodas blakus, projektējis toreizējais Jūrmalas galvenais arhitekts Leonīds Alksnis, ņemot vērā to, ka krievu laikos privātmājas platība nedrīkstēja būt vairāk par 60 kvadrātmetriem. "Tad, kad mana meita iestājās konservatorijā," stāsta Pauls, "mēs nopirkām flīģeli. Un to nebija kur novietot!" "Rau, šeit beidzās istaba," viņš norāda uz iedomātu līniju viesistabas sienā, "vajadzēja to paplašināt. Un tad uzzīmēju istabas plānu uz pergamenta papīra, papildinot zīmējumu ar papildu kvadrātmetriem, kurus varētu piebūvēt uz dārza pusi, aizgāju pie Leonīda Alkšņa un izstāstīju viņam savu bēdu. Alksnis brītiņu pakasīja pakausi, tad uzšņāpa pārbūves atļaušanas parakstu un uzlika zieģeli turpat uz tā paša pergamenta, teikdams, ka projekta bīdīšana caur izpildkomiteju varētu stipri vien ieilgt un nav arī pārliecības, ka tautas deputāti nobalsotu par ēkas paplašināšanu." Gasiņš savu māju veiksmīgi pārbūvēja.

"Ar to Alksni bija vēl viens āķis," sirmais jūrnieks viltīgi nosmīn. "Tad, kad viņš uzprojektēja šo trīs vienādo māju rindu, es nebiju mierā ar tiem slīpajiem jumtiem. Saprotu, arhitekts spēlējās ar savu ideju, droši vien viņam gribējās uztaisīt šīs mājas kā tādus jūras viļņus, taču man tās jūras pietika, jau jūrā esot... Piemēram, es ieeju veikalā un gribu nopirkt uzvalku, kopumā man tas patīk, taču ir detaļas, kas tā ne visai. Tad es ņemu un pāršuju to uzvalku! Viena lieta, ka uzvalku es pērku kādam laikam, bet māja man ir uz visu mūžu. Nu, lūk. Nepatika man tie slīpie jumti, un es izlēmu: nebūvēšu tos! Es, būdams jauns cilvēks, gribu gultā stāvus mīlēties, un kā tas būs, ja galva griestos atdursies?!"

(Reply to this) (Parent)