| a†miņas |
Oct. 21st, 2007|06:00 pm |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) sw rīta pastaiga manī pie rīta kafejas uzjundīja sekojošas atmiņas:
•••
es tai ēkā iekšā esmu bijis vienreiz. astoņdesmit sestā gada divdesmit septītajā jūnijā, nākošajā rītā pēc videnes izlaiduma, vēl viegli pohains.
klases audzinātāja tikko bija izsniegusi raksturojumus — neatceros vairs, vai viņa šai dokumentā īpaši atstātajā vietā pēc izlaiduma nakts man ierakstīja ko nešpetnu, kā iepriekš preventīvi bija solījusies — un ar padarīta darba līgojošos apziņu un vidējās izglītības dokumentiem kabatā aizsoļoju augšup pa Sarkanarmijas ielu, garām slimnīcai, garām Dailītei, garām Bērnu pasaulei un pāri Sovōrovenei, kur sākās man pilsētā mazāk pazīstamas teritōrijas.
ar mācītāju iepazinos kādu mēnesi iepriekš, vēl pirms eksāmenu sākuma. aizlaidos no Siguldas — atstāju mammu vienu dārzā ar dumpinieciska satura zīmīti un devos vispārējajā galvaspilsētas virzienā laimi meklēt un savu rebel yell. uz šosejas nobalsoju baltu žigulīti; man kabatā nebija ne kapeikas. šoferītis izrādījās patīkama izskata pieaugušais, un es viņam uzreiz izstāstīju savu kreņķi par aizlaišanos no mājām un tādā garā. vienubrīd satrūkos, vai tik viņš neizdomās mani vest atpakaļ uz vergturu plantācijām, taču tā vietā vīrs man stāstīja par izvēles iespējām. tovakar viņš pats izvēlējās apturēt savu autō ceļmalā vēl divas reizes: vispirms, lai paņemtu divus balsojošus skuķus, un otrreiz, lai ienirtu zem treju pabandītiska izskata krieviņu apstāvēta sarkana moskviča motōra pārsega un pēc brīža nokomandētu: "Заводи!" džeki viņam pateicībā grūda saujā papīra naudaszīmi, taču mācītājs pieklājīgi atteicās un veda mūs tālāk, pretī lielpilsētas ugunīm.
tovakar viņš man iedāvināja Rietumos uz neparasti plāna papīra iespiestu Bībeli. tā vēl aizvien ir ar mani, neticamā kārtā.
noliku viņam priekšā videnes atestātu un raksturojumu, un, košļādams apkaltušās lūpas, paziņoju, ka vēlos stāties garīgajā seminārā. zēbē visa šitā melu sistēma, moška pie jums var patverties? beigās tomēr vienojāmies, ka es piestaigāšu pēc gadiem pieciem, kad Tērbatā būšu izmācījies par ārstu. par ārstu es neizmācījos, pēc pieciem gadiem pastaigājos pa citas valsts šķērsielām, bet man bieži šķiet, ka es no visas sirds cenšos līdzināties tam ideōtam baltajā žigulītī ar pieklusināto balsi un nesteidzīgajām kustībām. |
|